Novadpētniecība

Biogrāfijas

Oļģerts Ābelīte

Oļģerts Ābelīte

 

 

 

 

 

 

 



 Oļģerts Ābelīte (1909.26.02. Rīga - 1972.29.08 Ikšķile) - mākslinieks, grafiķis.
 Bērnību un skolas gadus pavadījis Zasulaukā. O. Ābelītes tēvs Mintauts bija mākslinieciski apdāvināts un brīvajā laikā gleznoja.  Skolas gaitas O. Ābelīte sāka 1917.g. rudenī Rīgas 4. pamatskolā. Viņa skolas biedri bija vēlāk pazīstami mākslinieki – Albīns Dzenis, Fridrihs Milts un vēlākais ikšķilietis - Kārlis Vidiņš.  Mācoties 2. valsts vidusskolā, gleznotājs Pēteris Kundziņš (1886-1958) O. Ābelītim mācīja zīmēšanu. 1927.g. O. Ābelīte izstājās no vidusskolas priekšpēdējās klases un sāka strādāt O. Meijera reklāmu darbnīcā. Vēlāk viņš strādājis dažādus gadījuma darbus Rīgas Ostā. Vakaros  apmeklēja Ugas Skulmes privātstudiju, kur apguva pirmās iemaņas zīmēšanā. Kopā ar O. Ābelīti studijā mācījās viņa nākamie kolēģi mākslā – Voldemārs Valdmanis, Hilda Vīka, Ernests Kālis u.c.
 O. Ābelīte ņēma vērā   porcelāna apgleznošanas skolotāja Romana Sutas padomu un  iestājās Rīgas Tautas augstskolā. 1930.g.,  kopā ar divpadsmit citiem apdāvinātākajiem studijas audzēkņiem, O. Ābelīti uzaicināja iestāties mākslinieku biedrības „Zaļā vārna” tēlotājas mākslas sekcijā. Nozīmīgākie darbi daiļrades sākumā (līdz 1937. g.) bija tušas zīmējumi ar otu. Sākotnējos darbos jaušams spēcīgs R. Sutas iespaids. Ap 1933.g. parādās O. Ābelītes meistarības individuālās iezīmes. Savas radošās darbības sākumā O. Ābelīte aizrāvās arī ar glezniecību. Daži darbi eļļas un temperas tehnikā liecina par mākslinieka teicamo kolorista izjūtu. 1936.g. O. Ābelīte pievērsās grafikas iespiedtehnikām. Tehniskās iemaņas O. Ābelīte apguva pašmācības ceļā. O. Ābelītes vara gravīras ieņem nozīmīgu vietu latviešu mākslā. Daži darbi tika darināti aukstās adatas tehnikā. 1939.g. mākslinieks pievērsās grāmatu grafikai. Viņš kļuva par vienu no ražīgākajiem un iemīļotākajiem grāmatu ilustratoriem. Nozīmīgākās ilustrētās grāmatas: J. Ezeriņš „Mērkaķis” (1939), I. Leimane  „Vilkaču mantiniece”, M. de Servantess „Parauga noveles”(1944) un „Dons Kihots”, Rainis „Pūt, vējiņi!” (1947), Š. de Kostērs „Pūcesspieģelis” (1954, 1961), u.c. Ilustrējis un veidojis māksliniecisko apdari ap četriem desmitiem grāmatu. Ap 1940.g. par O. Ābelītes iemīļotāko grafikas tehniku kļuva kokgrebums. Arī to mākslinieks apguva patstāvīgi.
 Mākslinieka darinātajiem kokgrebumiem raksturīga smalka, virtuoza apdare. Ar savām lielformāta kokgrebumā izpildītajām stājgrafikām, piemēram, „Tīklu lāpītājas” (1958), „Vējā” (1960), „Klusā daba. Kauguri” (1962), „1905. gads. Vecrīga” (1970) meistars pārstāvēja latviešu mākslu daudzās izstādēs Latvijā un ārvalstīs. 

Saistība ar Ikšķili: 
 
O. Ābelīte ir ikšķilietis kopš četrdesmito gadu beigām, kad Ābolu ielā 9, blakus Jāņa Kugas mājai, mākslinieks uzbūvēja savu mākslinieka darbnīcu. O. Ābelīte nomira Ikšķilē savā darbnīcā, apbedīts Ikšķiles kapsētas zvanu torņa kalniņā.

Izmantotie avoti: 

Izcilajam ikšķilniekam Oļģertam Ābelītem -100

Elektroniskie resursi: 

Oļģerts Ābelīte OCB novadpētniecības datu bāzē  
Oļģerts Ābelīte OCB elektroniskajā katalogā
 

Par Oļģertu Ābelīti Ogres Centrālajā bibliotēkā
 

Attēla avots: www.literatura.lv

Dagmāra Ella Dišlere

 Dagmāra Ella Dišlere (dzimusi Preinberga) (1923.14.03. Rīga – 2011.) - gleznotāja.
 Mācījusies Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Beigusi LVMA Glezniecības nodaļu (1952); diplomdarbs – „Jaunās kūtis” (vad. O. Skulme). D. Dišlere bija Mākslinieku Savienības biedre (no 1971.g.). Gleznotāja piedalījusies izstādēs no 1959.g.
 Savos darbos viņa gleznojusi galvenokārt ainavas, iemīļoti motīvi – nelielas Latvijas upītes un ceļi. Darbojusies arī grāmatu grafikā, ilustrējusi, galvenokārt, bērnu grāmatas: „Atmini manu mīklu” (1957), V. Brutāne „Būsim draugi” (1958).
 D. Dišleres glezniecība valdzina ar klusinātību, dziļumu, noskaņu bagātību. Ar tām mītiskajām gaismas, toņu, ritmu spēlēm, kas piemīt tikai Latvijas nelielo upīšu – Pērses, Ogres, Mazās Juglas, Dīvajas, Amatas – tecējumam, krastu krūmājiem, ziedošiem ābeļdārziem, Ikšķiles, Tīnūžu, Skrīveru taciņu locījumiem, citiem vārdiem – dabas mūžīgai mainībai un neizsmeļamībai. 


Saistība ar Ikšķili: 
 Bērnības gadus pavadījusi vectēva mājās Ikšķilē. D. Dišleres personālizstāde Ikšķilē tika sarīkota 1982.g. kopā ar vīru gleznotāju Valdi Dišleru (1922-2011). Kopš 1957.g. ģimene vasaras pavadījusi Ikšķilē.


Izmantotie avoti: 


Māksla un arhitektūra biogrāfijās / [atbildīgais redaktors: Andris Vilsons, Anita Vanaga ; zinātniskie redaktori: Velta Holcmane ... [u.c.] ; fotogrāfi: Aivars Lode, Mārtiņš Salna]. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1995, 1 sēj. 122.lpp. 
ISBN 5899600578  

Dagmāra Dišlere. Skrīveri 

 

Elektroniskie resursi:  


Dagmāra Dišlere OCB novadpētniecības datu bāzē

Par Dagmāru Ellu Dišleri Ogres Centrālajā bibliotēkā

 Attēla avots: www.ocb.lv

Valdis Dišlers

Valdis Dišlers (1922.13.04. Rīga – 2011.31.12.)  - gleznotājs.
 Mācījies 16.pamatskolā  (1929-1936), Rīgas Valsts tehnikuma Mehānikas nodaļā (1936-1943). V. Dišlers beidzis Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1950); diplomdarbs – „Ķeguma spēkstacijas atjaunošana” (vad. Ģ.Eliass) un Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta aspirantūru (1953). Strādājis kombinātā „Māksla” (1946-1953), bet  darbu Valsts Mākslas akadēmijā sāka 1953.g., kurā strādājis par   vecāko pasniedzēju, docentu, rektoru,  profesoru. Ilgajos pasniedzēja un rektora amatā pavadītajos gados iemantojis kolēģu un studentu cieņu gan kā rektors, gan kā pasniedzējs un kā gleznotājs. 
 V. Dišlers gleznojis dekoratīvas un monumentālas figuratīvas kompozīcijas, portretus. Darbi eksponēti daudzās vietēja un starptautiska mēroga izstādēs (no 1950.g.). Izstrādājis zīmētmācīšanas metodikas materiālus. V. Dišlers bija Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (no 1957.g.) un Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts (1999). 
 Zīmējums bija V. Dišlera prāts un dvēsele. Tajā viņš jutās brīvi, atraisīti, aizrautīgi un iespēju neierobežots. Viņš pētīja zīmējumu visās tā formās. Mākslinieka interešu lokā bija iluzorās attēlošanas iespējas kā telpā, tā plaknē. 


Saistība ar Ikšķili: 
 Dzīvoja Ikšķilē.


Izmantotie avoti: 

31. decembrī mūžībā devies gleznotājs Valdis Dišlers.
Valda Dišlera piemiņas izstāde "Pašportreti un portreti"
Mūžībā aizgājis bijušais LMA rektors prof. emeritus Valdis Dišlers

Elektroniskie resursi: 

Valdis Dišlers OCB novadpētniecības datu bāzē
Valdis Dišlers OCB elektroniskajā katalogā

Par Valdi Dišleru Ogres Centrālajā bibliotēkā

Attēla avots: www.muzejs.rvt.lv

Roalds Dobrovenskis

 Roalds Dobrovenskis (1936.2.09.  Ļipenskas apgabals, Krievija) – krievu rakstnieks, tulkotājs.
 Beidzis Maskavas Valsts kora skolu. 1975.g. beidzis Augstākās literatūras kursus Maskavā. Pēc 20 gadu darba un rakstīšanas, iestājies Maskavas konservatorijā, kur  studējis no 1954. – 1955.g. Vēlāk strādājis par žurnālistu Habarovskā un Sahalīnā. 1973.g. iestājies PSRS Rakstnieku savienībā, kur bija trīs gadu.  1975.g. pārcēlās uz dzīvi Latvijā, kur strādāja par žurnāla “Daugava” nodaļas redaktoru. R. Dobrovenskis   pēc   diviem gadiem tika iecelts par žurnāla galveno redaktoru. Vienlaicīgi viņš bija arī apgāda “Liesma” redaktors.  Neilgi pēc ierašanās Latvijā, kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. 1995.g. R. Dobrovenskis kļuva par vienu no pirmajiem trim cilvēkiem, kam tika piešķirta Latvijas pilsonība par īpašiem nopelniem. R. Dobrovenskis sarakstījis: Алхимик или Жизнь композитора Александра Бородина [диптих] (1984), Рыцарь бедный: книгa о Мусоргском(1986), Alķīmiķis jeb Komponista Aleksandra Borodina dzīve [diptihs] (1987), Rainis un viņa brāļi  (1999), Pайнис и его братья: семь жизней одного поэта (2000), Magnus, dāņu princis (2004), Reiz dzīvoja bruņinieks nabags...: grāmata par Musorgski (2016), Velta Kaltiņa, Roalds Dobrovenskis. Dzeja / Стихи. (2016) u.c. 
 Rakstnieks tulkojis daudzas grāmatas krievu-latviešu valodās. Par nopelniem R. Dobrovenskis  2005.g.  saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu. 

Saistība ar Ikšķili:
Dzīvo Ikšķilē.

Izmantotie avoti: 

Personas. Roalds Dobrovenskis

Elektroniskie resursi: 

Roalds Dobrovenskis OCB Elektroniskajā datu bāzē 
Roalds Dobrovenskis OCB Novadpētniecības datu bāzē  

Attēla avots: www.literatura.lv 

Biruta Eglīte

 Biruta Eglīte (1957.23.02.) - žurnāliste un rakstniece, publiciste.
 Pabeigusi Talsu vakara vidusskolu, pēc tam mācījās Rīgas 1. tehniskajā skolā.  1975.g. sāka studēt Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Strādājusi  Rīgas pilsētas  izpildkomitejā par Organizācijas daļas inspektori, vēlāk par inženieri un arodbiedrības priekšsēdētāju. 20.gs. 80-to  gadu sākumā uzrakstīja pirmos stāstus, kuri   publicēti periodikā. B. Eglīte piedalījusies vairākos rakstīšanas konkursos, kurus organizēja Latvijas Rakstnieku savienība, žurnāls “Skola un ģimene” un saņēmusi augstas godalgas. No 1988.g. vairākus   gadus nostrādājusi Latvijas Radio par ziņu dienesta korespondenti. B. Eglīte ir “Lauku bibliotēku atbalsta fonda” dibinātāja, “Grāmatu svētku “organizētāja.
 B. Eglīte kopš 1997.g.  nodarbojas ar rakstniecību,   ir  saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni (2013), uzņemta Rakstnieku savienībā.  B. Eglīte ir bijusi laureāte Eiropas pilsoņu balvai.
B. Eglītes pirmā grāmata “Vienas ģimenes fenomens” (1996) veltīta talantīgajai Skridu ģimenei.

Saistība ar Ikšķili: 
 Kopš 1997.g. dzīvo Ikšķilē.
 “Kad savā otrā stāva kabinetā rakstu, pa  logu redzu Ikšķiles koku galotnes un ļoti tālu debesis. Tādas debesu bļodas kā Ikšķilē nav nekur citur.” (B.Eglīte).


Izmantotie avoti: 

Eglīte, Biruta. Rakstnieks nevar atļauties tikai rakstīt : [saruna ar rakstnieci] / Biruta Eglīte ; pierakst. Inta Stīpniece  // Ogres Vēstis. -  (2002. 27. jūl.), 2.lpp. 
Sadovska, Kristīne.  Dzīvesspars, kas gāž kalnus : [par grām. svētku idejas aut., žurn., rakstn. Birutu Eglīti] / Kristīne Sadovska ; tekstā stāsta B.Eglīte.  Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr.147 (2002, 27.jūn.), 12.lpp.
 ISSN 1407-3463.

Elektroniskie resursi: 

Biruta Eglīte OCB elektroniskajā katalogā
Biruta Eglīte OCB novadpētniecības datu bāzē

Attēla avots: www.diena.lv 

Zenta Ērgle

 Zenta Ērgle (dzimusi  Vīgante),  (1920.23.12.  Rīga - 1998.11.06.) - arhitekte,  rakstniece.
 Pabeigusi Rīgas 2. vidusskolu (1941) un LVU Arhitektūras fakultāti (1949). Strādājusi par Tehniskās uzskaites biroja tehniķi (1947-1948) un inženieri arhitekti Zemes ierīcības projektēšanas institūtā (1949-1975).
 Pirmā publikācija - garais stāsts "Mūsu sētas bērni"  tika publicēts žurnālā "Bērnība" (1954-1955). Z. Ērgles  garie stāsti - "Mūsu sētas bērni" (1956, luga 1960), "Tā tik bija vasara!" (1959, luga 1961), "Esmu dzimis neveiksminieks" (1962, luga 1967) un  "Tas sākās Puķu mājā" (1967) - rakstīti vidējā skolas vecuma bērniem. Stāstu varoņi ir acīgi, atjautīgi un darbīgi pusaudži. Z. Ērgle ir daudzu bērnu detektīvstāstu autore: "Uno un trīs musketieri" (1970, luga 1973), "Operācija "Kanna"" (1971), "Noslēpumainais atradums" (1980), "Lips Tuliāns zaudē maču", "Tāpat vien" (abi 1986). Z. Ērgle ir autore garstāstiem, veltītiem jaunatnes problēmām: "Starp mums, meitenēm, runājot..." (1976, luga 1979), "Bez piecām minūtēm pieauguši" (1983), "Nosargāt mīlestību" (1987). Rakstniece ir vairāku bilžu grāmatu tekstu autore: "Labi sēņu māmiņai" (1967), "Es pazīstu pulksteni" (1969), "Kā mēs dzīvojam", "Mana Rīga" (abi 1980). Autore rakstījusi bērniem tēlojumus par ceļojumiem uz svešām zemēm: "Ieviņa Āfrikā" (1974) un "Ato un brīnumpērle" (1975). Z. Ērgle kopā ar S. Cielavu  sarakstījusi populārzinātnisko  grāmatu "Ko stāsta vecās Rīgas ielas un nami" (1968). Rakstniece ir pārstrādājusi lugās vairākus  savus stāstus, kā arī dažas tautas pasakas (piemēram. “Pasaku lugas", 1968).  Z. Ērgles  darbu klāstā ir  vairāki ceļojuma apraksti:  "No Plutona līdz Neptūnam" (1975), "Gads ar diviem pavasariem" (1979) u.c. 


Saistība ar Ikšķili: 
Z. Ērgle ir pirmā arhitekte, kura  veidoja Ikšķiles plānojumu, kā arī devusi nosaukumus  Ikšķiles  ielām. Z. Ērgle centusies ņemt vērā vietējos ģeogrāfiskos un kultūrvēsturiskos apstākļus ielu izveidē. Pateicoties viņai, ikšķilieši dzīvo tādās ielās kā – Egļu, Bērzu, Ceriņu, Neļķu, Vārpu, Ķiršu, Lakstīgalu u.c.
Rakstniece vairāk nekā 30 gadus nodzīvoja Ikšķilē, Daugavas prospektā.


Izmantotie avoti:

Personas. Zenta Ērgle 
V.Vaitaite, Kad sapņi rādās tikai krāsaini :  Padomju Ceļš (Ogre), Nr. 153. (1985, 24.dec.),  3.lpp. 

Elektroniskie resursi: 

Zenta Ērgle OCB elektroniskajā katalogā
Zenta Ērgle novadpētniecības datu bāzē

Attēla avots: www.literatura.lv
 

Jānis Graudonis

 Jānis Graudonis (1913.27.07. Madonas apriņķa Lazdonas pagasts – 2005.06.02.) - vēsturnieks, arheologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, apmēram 400 zinātnisku un populārzinātnisku monogrāfiju un rakstu autors.
 Pēc skolotāja specialitātes iegūšanas (1939), viņš kopā ar sievu Hildegrandi Gremsti pārcēlās dzīvot uz Ikšķili, kur abi strādāja Elkšņu skolā. Skolā viņš vadīja Mazpulkus un aktīvi iesaistījās Ikšķiles kultūras nama pašdarbības kolektīvos. J. Graudonis pārcietis Otrā pasaules kara represijas. Pēc tām viņam izdevies īstenot savu sapni un kļūt par arheologu. J. Graudonis piedalījies arheoloģiskajos izrakumos daudzviet Latvijā, arī Ikšķiles teritorijā: veica Vīna kalna pētījumus, vadīja izrakumus Ikšķiles baznīcā un pilī – viduslaiku pieminekļu kompleksā, kā arī Ikšķiles baznīcas kapsētā. Viņa stāsts “Ikšķiles pilī” ir iedvesmojis rakstnieku  Laimoni Puru uzrakstīt romānu “Degošais pilskalns”.  
 J. Graudonis bija  Latviešu biedrības atjaunošanas sanāksmes dalībnieks (1989), “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla”  iniciators un  pirmais atbildīgais redaktors (1991-1997), Latvijas arheologu biedrības dibināšanas Kongresa dalībnieks (1994). Gadu vēlāk J. Graudonis kļuva Eiropas Arheologu asociācijas dibināšanas Kongresa dalībnieks, kā arī vairāku žurnālu redakcijas loceklis, īslaicīgi strādājis Latvijas Republikas Kultūras ministrijā.


Saistība ar Ikšķili: 
Strādāja un dzīvoja Ikšķilē.


Izmantotie avoti: 


Zemītis, Guntis. Latvijai veltīts mūžs. Arheologs Jānis Graudonis (1913.27.08-2005.06.02). No: Ikšķiles almanahs.- [rakstu krājums] : veltījums Ikšķiles 820.gadadienai / red., sast., māksl. Un priekšv., 7.lpp., aut. Valdis Villeruss ; vāka foto K. Grīnbergs ; V. Bokslafa zīm. titlp. Ikšķile : Ikšķiles novada dome, 2005 (Apgāds Mantojums). 76.-82.lpp. : il., ģīm., faks., k. ; 21 cm. Bibliogrāfiskās norādes parindēs. Par aut.: [2.] lpp.

Elektroniskie resursi: 

Jānis Graudonis OCB elektroniskajā katalogā 
Jānis Graudonis OCB novadpētniecības datu bāzē

Attēla avots: www.literatura.lv

Nora Ikstena

 Nora Ikstena (1969.15.10. Rīga) – rakstniece, Latvijas Rakstnieku savienības locekle. Raksta stāstus, romānus, biogrāfijas un esejas, aktīvi iesaistījusies valsts kultūrpolitikas veidošanas procesos.
 N. Ikstena mācījusies Rīgas 49. vidusskolā, Ikšķiles pamatskolā, vēlāk Rīgas 7. vidusskolā. Beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļu (1992). Studiju laikā sākusi strādāt Raiņa Literatūras un Mākslas Vēstures Muzejā. Pēc universitātes beigšanas strādājusi žurnāla “Karogs” kā apskata nodaļas redaktore. 1994.g. devusies uz Kolumbijas Universitāti Misūri, kur gadu studējusi angļu valodu un literatūru. Tikusi pieņemta par galveno redaktori žurnālam “The Review of Contemporary Fiction”, sagatavojusi šī žurnāla latviešu prozai veltīto numuru, kas tika izdots 1998.g. janvārī. Gadu vēlāk bijusi laikraksta “Rīgas Balss” galvenā redaktora vietniece. N. Ikstena bijusi Latvijas Nacionālās Kultūras padomes locekle.  Rakstnieces pirmā publikācija -  “Poruks Zaratustras krustugunīs” (1990). 
 N. Ikstena ir autore  grāmatām:  “Pārnākšana” par latviešu rakstnieci A. Rūmani-Ķēniņu, “Deja un Dvēsele” par slaveno dejotāju Viju Vētru, “Zīdtārpiņu mulsināšana” – veltījums dzejniecei un dramaturģei Mārai Zālītei. Viņas romāns “Mātes piens” ir iznācis 25 valstīs un 2017.g. kļuvis par bibliotēkās pieprasītāko grāmatu.  
 N. Ikstena kopā ar Paulu Bankovski un Maimu Grinbergu bijusi starp gadskārtējo “Prozas lasījumi” organizētājiem (1998). Saņēmusi Spīdolas stipendiju (2001). N. Ikstena sastādījusi Dzintara Soduma Kopotos rakstus 7 sējumos (kopā ar M. Grīnbergu, 2001-2008). Rakstniece pārstāvējusi Latviju Londonas grāmatu tirgū (2018). N. Ikstena ir saņēmusi Izcilības balvu kultūrā kā 21.gs. pirmo divu gadu desmitu pasaulē atpazīstamākā Latvijas rakstniece (2018). Viņa ir piedalījusies daudzos starptautiskos literatūras festivālos un lasījumos Eiropā, ASV un Kanādā.  N. Ikstenas darbi tulkoti angļu, vācu, franču, krievu, igauņu, lietuviešu, maķedoniešu, dāņu, zviedru, gruzīnu, hindu, itāliešu valodā.


Saistība ar Ikšķili: 
 Dzīvo Ikšķilē. Grāmatu “Ulubeles pasakas” rakstniece ir veltījusi Ikšķilei. 
“Ulubele – tā jau no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem rīdzinieki dēvēja savu vasaras mājvietu Ikšķili. Visas savas bērnības vasaras un brīvlaikus pavadīju šajā Ulubelē un tās apkārtnē, kas tagad kļuvusi par manu pastāvīgo dzīves vietu”. (N. Ikstena)


Izmantotie avoti:  

Personas. Nora Ikstena 
Rakstnieki. Nora Ikstena

Elektroniskie resursi: 

Nora Ikstena OCB novadpētniecības datu bāzē 
Noras Ikstenas darbi OCB elektroniskajā katalogā 

Par Noru Ikstenu Ogres Centrālajā bibliotēkā 

Attēla avots: www.ikskile.lv

Roberts Jansons

 Roberts Jansons (1929.11.04. Aizputes apriņķa Dzērves pagastā – 2019) -  Goda ikšķilietis, rakstnieks, grāmatas ”Komunistu režīmam nepakļāvīgie Liepājas zēni” autors, vēsturiskā mantojuma apkopotājs un glabātājs, mākslinieks.
 R. Jansons pēc  kara mācījās Liepājas politehnikumā un Lietišķās mākslas vidusskolā. Ar domubiedriem izveidoja bruņoto pagrīdes organizāciju, kuras mērķis bija cīņa pret Staļina komunistisko teroru (1945-1947). Represēts 1947.g., dzimtenē atgriezās 1956.g. augustā.  R. Jansons  bija Liepājas jaunatnes pretošanās pretpadomju kustības “Kursa” organizators. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi.


Saistība ar Ikšķili: 
 R. Jansons bija ikšķilietis no 1957.g.  Strādāja gan Ogres tautas namā, gan Saulkalnes kaļķu fabrikā, kopš 1967.g. - bija Daugavas lejasgala meliorācijas sistēmu pārvaldē. Aktīvi iesaistījās Ikšķiles novada sabiedriskajos procesos. Spēlēja Ikšķiles ciemata amatierteātrī, darbojās kā fotoreportieris, bija viens no Ikšķiles estrādes būvniecības idejas iedvesmotājiem.


Izmanotie avoti: 


Pēc R. Jansona pierakstiem 

Elektroniskie resursi: 

Roberts Jansons OCB elektroniskajā katalogā
Roberts Jansons OCB novadpētniecības datu bāzē 

Attēla avots: www.ikskilesvidusskola.lv

Ivars Kalviņš

 Ivars Kalviņš (1947.02.06.) - akadēmiķis, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas īstenais loceklis, viens no spilgtākajiem Latvijas zinātniekiem un izgudrotājiem.
I. Kalviņš absolvējis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti (1969), vēlāk devies iegūt ķīmijas doktora grādu uz LZA Koksnes ķīmijas institūtu, ko beidzis 1977.g. Studiju gados radušies pirmie pētījumi par mildronātu.  Mācību laikā strādājis Latvijas Organiskās zinātnes institūtā. No 2003. -  2014.g. bijis šī institūta direktors. 2006.g. par nopelniem zinātnē  saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. 2018.g. I. Kalviņš bija Olainfarm padomes priekšsēdētājs. Šobrīd Latvijas Organiskās sintēzes institūta Karbofunkcionālo savienojumu laboratorijas vadītājs. I. Kalviņa kontā ir vairāk nekā 260 izgudrojumi un vairāk nekā 900 patentu pieteikumu. I. Kalviņš ir vairāk nekā 500 zinātnisko rakstu autors. I. Kalviņš ir izveidojis jaunu medicīnisku preparātu paaudzi, ko sekmīgi lieto vēža, sirds un asinsvadu slimību, kā arī iekaisumu un hronisku sāpju ārstēšanā. Visplašāk zināmie no tiem ir mildronāts, belinostats un facekss. 


Saistība ar Ikšķili: 
 I. Kalviņš ir ikšķilietis. Viņš  bija starp tiem aktīvajiem un uzņēmīgajiem Ikšķiles draudzes locekļiem un ikšķiliešiem, kuri uzdrošinājās uzsākt un sekmīgi paveikt Ikšķiles Sv.Meinarda vārdā nosauktās baznīcas atjaunošanu. Arī draudzes jaunais un cēlais draudzes nams tapis pateicoties I. Kalviņa un domubiedru aktīvam darbam un sadarbībai - gan ar citiem draudzes ļaudīm, gan ar arhitektu un celtniekiem.


Izmantotie avoti: 

Latvijas izgudrojumi un izgudrotāji. Ivars Kalviņš 
Arhibīskaps pasniedz "Uzticības vairoga" apbalvojumus 

Elektroniskie resursi: 

Ivars Kalviņš OCB elektroniskajā katalogā
Ivars Kalviņš OCB novadpētniecības datu bāzē 

Attēla avots: www.osi.lv

Jānis Karlovs

 Jānis Aivars Karlovs (dzimis 1939.07.03. Suntažu pagasta „Kaltiņos”) - tēlnieks.
 1941.g. 14. jūnijā ar visu ģimeni izsūtīts uz Sibīriju.   1946.g. Jānis ar brāli un māsu atgriežas dzimtenē. 1958.g. J. Karlovs pabeidz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālapstrādes nodaļu. Tajā pašā gadā viņš iestājas Valsts mākslas akadēmijā Tēlniecības nodaļā, kur saņēma mākslinieka − tēlnieka diplomu (1964). J. Karlovu visvairāk piesaistīja monumentālā māksla un tieši Ikšķiles novadā  mākslinieks izveidoja savu pirmo lielāko darbu – Pirmā pasaules karā kritušo karavīru apbedījumu vietu Kaparāmuros, kur apglabāti Nāves salā kritušie (1968). Tēlniecības studijas “Doma” dalībnieki  VEF Kultūras pilī  J. Karlova vadībā pēc Andreja Pumpura eposa „Lāčplēsis” motīviem, Lielvārdes Skulptūru parkam izveidoja sešpadsmit ozolkoka tēlus.  J. Karlovs ir Mākslinieku savienības biedrs kopš 1973.g., Tēlnieku apvienībā kopš 1989.g. Tēlnieks ir darbojies Kultūras ministrijas ekspertu komisijā, Mākslinieku savienības Tēlniecības sekcijas valdē. 
 Nozīmīgākie darbi monumentālajā tēlniecībā: Otrā pasaules kara brāļu kapi Jūrmalā, Bulduros, (1968-1972, šūnakmens, arhitekti L. Alksnis, A. Voļatovskis); piemineklis A. Pumpuram Birzgalē (1988, travertīns, bronza, arhitekte I. Rībena (bronzas portretu 2005.g. nozaga metāla zagļi)); piemineklis represētajiem Suntažos „Svešumā dzītajiem 1941-1949” (1992, slīpēts granīts, arhitekts Ē. Cērpiņš); piemineklis tēlniecei Leai Davidovai-Medenei Saldus kapos „Gaismas ceļš” (1997); 5,5 metrus augsts, Somijas granītā veidots piemineklis „Ēna” Balto krustu kapulaukā Meža kapos Rīgā (2006, memoriāla arhitekte M. Daugaviete, darbu vadītājs arhitekts L. Šmits). 2006.g. Somijas pelēkajā granītā izkalto pieminekli „Bārenīte” 2008.g. uzstādīja Rīgā, Pilslaukumā. 2013.g. 18.novembrī Ogrē atklāta Jāņa Karlova skulptūra „Baltā Cielava”, kurai autors devis nosaukumu „Sargātāja”.
 Par radošo devumu Latvijas tēlniecībā un pieminekļa „Bārenīte” − uz Sibīriju aizvestajiem bērniem − radīšanu J. Karlovs 2008.g. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Par ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā Valsts Kultūrkapitāla fonds māksliniekam piešķīris mūža stipendiju.


Saistība ar Ikšķili: 
 Uz dzīvi Ikšķilē J. Karlovs pārcēlās 1962.g., studiju laikā. 1975.g. mākslinieks sāka celt savu māju un tēlnieka darbnīcu Lībiešu ielā -  meža malā, priežu ielokā.  Vairāki J. Karlova darbi atrodas Ikšķiles pusē, piemēram, piemiņas akmens Teodoram Nettem pie Ikšķiles stacijas,  (1972., arhitekts K. Alksnis), piemiņas akmens Ikšķiles 800 gadiem (1985, arhitekts K. Alksnis), piemiņas akmens Atmodai (1988), altāris Sv. Meinarda salā (1999), altāris Ogres Sv. Meinarda baznīcas dārzā (2001, veidots no Rojas apkaimes piekrastes atvestā akmens), „Varoņu altāris” Tīnūžos (2005, granīts) veltīts latviešu strēlnieku 1917.g. varonīgo cīņu piemiņai.


Izmantotie avoti: 

Tēlnieks Jānis Karlovs: Pēc sevis vēlos atstāt ko tādu, kas cilvēkiem dod spēku un ideālus 
Ogre ziemā 
Jānis Karlovs 

Elektroniskie resursi: 

Jānis Aivars Karlovs OCB novadpētniecības datu bāzē 

Par Jāni Karlovu Ogres Centrālajā bibliotēkā

Attēla avots: www.ikskile.com

Juris Kļaviņš

 Juris Kļaviņš (1944.22.04. Rīga) - diriģents, pedagogs. 
 1962.g. beidzis Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas kordiriģentu klasi, mācības turpinājis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kur Ludmilas Pismennajas vadībā absolvējis Kordiriģēšanas nodaļu (1967) un asistentūru (1974).
 Praktisku pieredzi guvis, dziedot Imanta Kokara vadītajā kamerkorī “Ave sol”, bijis arī tā diriģents. Studiju laikā strādājis par skaņu režisoru Rīgas skaņu ierakstu studijā “Melodija” (no 1966) un diriģentu Valsts deju ansamblī “Daile” (1968–1971).
 No 1971. g. līdz pat šim brīdim J. Kļaviņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kordiriģēšanas katedras mācībspēks. Diriģējis akadēmijas Kordiriģēšanas nodaļas mācību kori un Komponistu un muzikologu kori. Sarakstījis vairākus nozīmīgus zinātniskus un metodiskus pētījumus, tostarp “Kamerkora darbības galvenie principi”, “B. Britena operas “Pīters Graimss” kori”, “Kamerkoris Ave Sol”, “J. Zālīša kora dziesmas”, “J. Graubiņa oriģinālkompozīcijas korim” un “J. Ivanova vokalīzes”.
 No 1987. līdz 1992.g. strādājis par Valsts Radio un televīzijas Teodora Kalniņa kora māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Ar amatierkoriem sadarbojies visa mūža garumā – vadījis Aizkraukles rajona Skolotāju kori, bijis pirmais kora “Ikšķile” diriģents. Ar Latvijas Universitātes kori “Juventus” sācis muzicēt 1968.g., vēlāk pārņemot kora māksliniecisko vadību (1988–2014), kopš 2007.g. – Latvijas Universitātes absolventu kora “Jubilate” (agrāk – koris “Lattelekom”) galvenais diriģents.
 Latvijas Radio fonotēkā diriģenta vadībā ierakstīti un saglabāti ap 300 latviešu un ārzemju komponistu kora dziesmu. Ar koriem iestudētas daudzas interesantas koncertprogrammas, kas atskaņotas gan Latvijā, gan ārvalstīs, piemēram Leonīda Vīgnera kora dziesmu programma (2002), Jēkaba Graubiņa un Romualda Jermaka autorprogrammas, Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, Tava zeme deg!” (20J. Kļaviņš Latvijas koristu un kordiriģēšanas speciālistu aprindās pazīstams kā aktīvs sabiedrisks darbinieks. Kopš 1989.g. viņš ir Latvijas Koru asociācijas prezidents, Rīgas Latviešu biedrības domes un Mūzikas komisijas loceklis. Vairākkārt piedalījies Jauniešu koru festivāla “Rīgas Zīle” un Baltijas studentu dziesmu svētku “Gaudeamus” rīkošanā un mākslinieciskajā vadīšanā.
 XX–XXII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents, XXV un XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Goda virsdiriģents, VI Eiropas latviešu Vispārējo dziesmu svētku Helsingborgā (Zviedrija) un IX Vispārējo Kanādas latviešu dziesmu svētku Toronto (1991) virsdiriģents, X–XV Baltijas studentu dziesmu svētku “Gaudeamus” virsdiriģents un XII–XV Baltijas studentu dziesmu svētku “Gaudeamus” muzikālais vadītājs. Daudzu rajonu dziesmu svētku, dziesmu dienu un koru salidojumu virsdiriģents un Aizkraukles rajona koru virsdiriģents.
 Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1999), apbalvots ar LPSR Augstākās padomes prezidija Goda rakstu (1988) un Latvijas Universitātes Goda biedra diplomu (2008).


Saistība ar Ikšķili: 
 Ikšķilē  J. Kļaviņš dzīvo  no 1960.g. Turpina vadīt Ikšķiles novada sieviešu ansambli “Nona” un vīru ansambli “Tikai tā”.  Šeit tapis    albums "Dziesmas Ikšķilei", kurā rodama arī paša J. Kļaviņa komponētā dziesma  ar Liānas Langas vārdiem. 
"Ikšķile - tā mana dzīvesvieta. Daugavas malā, skaistā vietā. Vadu dažus pašdarbības kolektīvus, piedalos baznīcas dzīvē. Ikšķilē amatiermāksla tiek labi atbalstīta. Tāpēc prieks, ka iecere izveidot albumu ar Ikšķiles amatierkolektīvu piedalīšanos īstenojusies!" (J. Kļaviņš)


Izmantotie avoti: 


Juris Kļaviņš. Personības 
Diriģents Juris Kļaviņš, kurš Latvijas Radio korī uzaicināja strādāt Sigvardu Kļavu 
J. Kļaviņš: Pasaule ir redzēta, bet Ikšķilē tomēr vislabāk. Ikšķiles Vēstis, Nr.3  (2018, 16.marts), 11.lpp.

Elektroniskie resursi:

Juris Kļaviņš OCB elektroniskajā katalogā 

Attēla avots: www.ikskile.lv 

Jānis Kuga

 Jānis Kuga (1878.12.12. Ikšķiles pagasts, Puriņi – 1969.24.11. Kanāda, Toronto) - gleznotājs, scenogrāfs, latviešu skatuves glezniecības pamatlicējs.
 Pēc mācībām vietējā skolā, J. Kuga turpina izglītības gaitas Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā. 1905. gadā beidz  Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā. Kā tās stipendiāts papildinājis savas zināšanas Anglijā, Itālijā, Francijā, Spānijā (1906-1908). 
 Atgriezies Latvijā  strādājis par zīmēšanas pasniedzēju vairākās vietās. Līdztekus tam  –  strādājis Jaunajā Rīgas teātrī par dekorāciju gleznotāju. 1908.g. pirmais pasūtījums šajā teātrī  –  dekorācijas Aspazijas lugai “Vaidelota”.  
 Pirmā pasaules kara laikā kopā ar teātra trupu pārceļas uz Petrogradu, kur strādā par skolotāju. Latvijā J. Kuga atgriežas 1918.g., kad viņam uztic  Latvijas Nacionālā teātra skatuves noformējuma izveidošanu Latvijas neatkarības pasludināšanas aktam 1918.g. 18.novembrī.
 Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas atvēršanas, J. Kuga kļūst par tās Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas vadītāju (no 1921.g.), bet vēlāk – par rektoru (1934). 
 J. Kuga radījis daudzas nozīmīgas scenogrāfijas lugām un opermūzikas darbiem, piemēram:  Aspazijas lugai „Vaidelote”, Raiņa lugām “Uguns un nakts”, “Indulis un Ārija”, “Pūt, vējiņi” u.c. Gleznojis ainavas, portretus, klusās dabas, altārgleznas un skatuves metus. Darinājis gleznieciski krāšņus, nacionāli savdabīgus skatuves ietērpus. Darinājis altārgleznu „Dod mums savu svētību, Jēzu!” Ikšķiles baznīcai (1932), griestu gleznojumus Rīgas pilī. J. Kuga piedalījās izstādēs no 1910.g.  Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņiem (IV šķira, 1926; III šķira, 1936), Atzinības krustu (II šķira, 1938), Beļģijas Leopolda II komandiera II šķiras ordeni (1931), Polijas „Polonia Restituta” II šķiras ordeni, Francijas Goda Leģiona krusta 4. šķiras ordeni (1939). Saņēmis Latvijas Kultūras fonda  prēmijas (1924, 1925), „Grand Prix” par scenogrāfijas metiem izstādē Parīzē (1939). 
 1944.g J. Kuga emigrēja uz Vāciju, nonākot Eslingenā, bet 1950.g. – uz ASV.  1951.g. jūnijā J. Kuga ar dzīvesbiedri izceļoja uz   Bostonu. Bostonā J. Kuga pievērsās gleznošanai.  


Saistība ar Ikšķili: 
 Dzimis Ikšķilē un 20.gs. divdesmitajos gados J. Kuga ar ģimeni atgriežas Ikšķilē. Šeit viņš iegādājas apbūves zemi un izstrādā  mājas projektu, pēc kuras tā tiek celta. Tajā bija paredzēta  arī mākslinieka darbnīca. J. Kuga personīgi iesaistījās tās celtniecībā, kā arī pats veidojis piemājas dārzu un ainavu. Mākslinieks līdzdarbojās Ikšķiles Labierīcības biedrībā, kurā bija priekšsēdētājs. Daudz tika paveikts – ierīkots sporta laukums, peldētavai pie Ozoliņa parka izveidots cementēts celiņš ar soliņiem, trepēm un noeju pie Daugavas utt. Lai iegūtu līdzekļus, popularizētu Daugavas skaistumu, vēsturiskās vietas un dabas pieminekļus, biedrība nolēma ar 1931.g. 5.jūliju ik gadu Ikšķilē rīkot Daugavas svētkus.  
 1989.g. 2.jūlijā pie J. Kuga mājas atklāja piemiņas plāksni. 2020.gada  sākumā pabeigta J. Kugas dzimto māju rekonstrukcijas un restaurācijas darbu pirmā kārta. 

Izmantotie avoti: 

 Prancāns, Uldis, Scenogrāfs, latviešu skatuves glezniecības pamatlicējs Jānis Kuga  /  Uldis Prancāns. Ogres Vēstis Visiem, Nr.20 (2017, 10.marts),   8.lpp. : ģīm.
ISSN 1691-2454
 Skaidrīte Cielava, Jānis Kuga un Daugava. No: Daugavas raksti : No Aizkraukles līdz Rīgai  /  Latvijas Kultūras fonds ; redkolēģija.: R. Umblija… [u.c.] ; sastādītāja, V. Villeruša. Rīga : Zinātne,  1991. 172.-177. lpp. : il., karte. 
ISBN 5796607286 

Elektroniskie resursi: 

Jānis Kuga OCB Elektroniskajā katalogā
Jānis Kuga OCB Novadpētniecības datu bāzē 

Par Jāni Kugu Ogres Centrālajā bibliotēkā 

Attēla avots: www.ikskile.com

Liāna Langa

 Liāna Langa (1960.23.02. Rīga, īstajā vārdā Liāna Bokša) – dzejniece, atdzejotāja.
Mācījusies  Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1986-1991). Publicējas kopš 1988. gada. Deviņdesmito gadu pirmo pusi pavadījusi ASV, mācījusies “New School College” Ņujorkā, kur 4 gadus studējusi filozofiju un amerikāņu 20.gs literatūru. Strādājusi starptautiskajā kinoforumā “Arsenāls”. Atdzejojusi no angļu, krievu, čehu valodas. Strādājusi sabiedrisko attiecību un projektu birojā “Idea Media”.  L. Langa bijusi Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja (2003-2004). Vadījusi literatūras raidījumu “Melns uz balta”  LTV1.  Dokumentālās filmas “Tramvajs vārdā Kalpotājs” (2004) idejas un scenārija autore. Saņēmusi Dzejas dienu balvu (1998., 2006) un Literatūras gada balvu (2001., 2010). L. Langa ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre. L. Langai 2008.g. iznāca eseju un mākslinieka Alekseja Naumova gleznu grāmata “Es varēju nesteigties”. 2010.g. iznācis krājums “Vilkogas”, kurā apkopoti dzejoļi, kas sarakstīti laikā no 2006. līdz 2010. g. pēc iepriekšēja krājuma “Antenu burtnīca” iznākšanas. Izdota arī L. Langas klausāmgrāmata “Es pēkšņi atmodos no dziļa miega”, kurā autores lasījumā dzirdami dzejoļi no krājumiem “Iepūt taurītē, Skorpion!” (2001), “Antenu burtnīca” (2006) un ‘”Vilkogas” (2010).  2011.g. iznācis etnodžeza un dzejas disks “Skatiens” ar L. Langas dzejas ciklu ”Skatiens”. 2018.g.iznāca dzejas krājums “Velēnu kleita”. 


Saistība ar Ikšķili: 
L. Langa kopš 80. gadu vidus dzīvo Ikšķilē un  veltījusi tai dzejoli “Ikšķilei”, tās  825 gadu jubilejā.


Izmantotie avoti:

Personas. Liāna Langa

Elektroniskie resursi: 

Liāna Langa OCB elektroniskajā katalogā 
Liāna Langa OCB novadpētniecības datu bāzē 

Attēla avots: www.satori.lv

Valija Liepiņa

 Valija Emma Liepiņa (1908.24.11. Rīga – 1998.23.11. Ikšķile) – māksliniece.  
 Mācījās Rīgas 4. vidusskolā, studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā, kuru vadīja profesors, novadnieks Jānis Kuga. Starp viņas studiju biedriem bija gleznotājs un rakstnieks Anšlavs Eglītis. Mākslas akadēmijā viņa apguva temperas glezniecības tehniku, kurā strādāja visu mūžu.  Pēc akadēmijas pabeigšanas, V. Liepiņa  strādāja Rīgas kinostudijā, Operas un baleta teātrī, bet no 1956.g. līdz 1964.g. − par skatuves gleznotāju un kostīmu mākslinieci Drāmas teātrī (tagadējais Latvijas Nacionālais teātris). V. Liepiņa  veidojusi skatuves ietērpus un kostīmus vairākām lugām (R. Blaumanis “No saldenās pudeles”, Ā .Alunāns “Visi mani radi raud”, V. Šekspīrs “Hamlets” u.c.). V. Liepiņa  gleznoja arī aktieru portretus. Savā daiļradē māksliniece attēloja senatni, gleznās viņa izmantoja tautasdziesmās visvairāk pieminētās baltās un pelēkās krāsas ar nelieliem silto toņu akcentiem.  
 V. Liepiņa bija Mākslinieku savienības biedre no 1964.g. 1984.g. Mākslinieku savienības izstāžu zālē notika mākslinieces personālizstāde “Senatne gleznās”, 1989.g. – LKF Ikšķiles kopas organizētā personālizstāde Kugas mājā, 1993.g. − Sv. Pētera baznīcā. 2008.g. Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā bija skatāma V. Liepiņas 100 jubilejas piemiņas izstāde “Senatne gleznās”. Gandrīz visas V. Liepiņas gleznas atrodas Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā.


Saistība ar Ikšķili: 
20.gs.  50-tajos gados V. Liepiņa kopā ar dzīvesbiedru Kārli Miezīti uzcēla darbnīcu Ikšķilē, kraujas malā, ar skatu uz Daugavu. Stāvo un smilšaino krauju viņi pārvērta par vienu no skaistākajiem puķu dārziem Ikšķilē. V. Liepiņa  apglabāta Ikšķiles vecajos kapos.


Izmantotie avoti: 


 Karlova Lija,   Latviskās dzīves ziņas paudēja  –  māksliniece Valija Liepiņa   No: Ikšķiles almanahs / aut.: Voldemārs Eihenbaums, Māra Grudule, Jānis Hartmanis ... [u.c.]. - Ikšķile : Ikšķiles novada dome, 2007 (Apgāds "Mantojums"). – 235.-248. lpp. : il. - Bibliogr. norādes parindēs. - Ziņas par aut.: [2.]lpp.
ISBN 9789984990750

 Māksla un arhitektūra biogrāfijās / atb. red. Andris Vilsons ; aut.: Vaidelotis Apsītis, Laila Baumane ... [u.c.]. - [Rīga] : Latvijas enciklopēdija ; Preses nams, 1996. - Rīga : Latvijas enciklopēdija. – 85.lpp. : il. - (Latvija un latvieši).
2.sēj. Kal-Rum. ISBN 5899600578.  - ISBN 5899600594

Elektroniskie resursi: 

Valija Liepiņa OCB novadpētniecības datu bāzē 

Attēla avots: www.ikskile.com
 

Nikolajs Malcenieks

 Nikolajs Malcenieks (1916.19.02. Jaroslavļa, Krievija – 1988.02.12. Ikšķile)  –  ainavists, akvarelists, autodidakts.
N. Malcenieka dzimis Krievijā, kur ģimene aizvadīja bēgļu gaitas. Dzimtenē viņi atgriežas 1921.g. un sāk dzīvot Saukas pagastā (Viesītes novads), tēva mājās “Rutki”.  Dzīves apstākļi bija labi un N. Malcenieks varēja iegūt izglītību 2. Rīgas Valsts ģimnāzijā un vēlāk – pabeigt teoloģijas studijas. Dažus gadus pastrādājis par latviešu valodas skolotāju un zīmēšanas skolotāju, N. Malcenieks atgriežas Saukā, uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Atsācis vadīt dievkalpojumus dzimtajā pusē, N. Malcenieks izpelnās izsūtījumu uz Kolimas vergu nometni Sibīrijā. Lai nopelnītu papildus ēdamo grūtajos laikos tur,  N. Malcenieks kopē izcilu krievu gleznotāju darbus nometnes priekšniekiem. 
 Latvijā N. Malcenieks atgriežas 1956.g. un 6 gadus nostrādā Nacionālajā teātrī par dežurantu. Izsūtījumā iegūtā kaulu slimība  N. Malcenieku  atstāj uz visu atlikušo mūžu  invalīda ratos, taču viņš turpina radīt jaunus mākslas darbus un tos dāvināt draugiem un tuvajiem. 


Saistība ar Ikšķili: 
 Kopā ar dzīvesbiedri Zentu Vilsoni uz Ikšķili pārnāk dzīvot 1967.g., kur dzīvo uzbūvētajā ģimenes mājā kopā ar dzīvesbiedres dēliem   – aktieriem Ēriku un Mārtiņu Vilsoniem, un meitu - Sniedzi Vilsoni. N. Malcenieka darbu izstādes notikušas Ikšķiles Tautas namā, viņš arī bijis mākslinieks dekorators režisores Margas Teteres teatrālajos inscenējumos.    

 
Izmantotie avoti:  
 Nikolajs Malcenieks. Ikšķiles Kultūras biedrības izdevums “Tēvu pēdās”, Nr.6 (1997, febr.), 2.lpp.
 Ķuzāne, Lūcija,  Ne tas laiks, ne vairs tie ļaudis : Nikolajam Malceniekam - 90 : [par gleznotāju un garīdznieku (1916-1988) no Saukas novada (Jēkabpils raj.)] / Lucija Ķuzāne ; tekstā aktrises Lidijas Freimanes-Pasternakas (1920-1992), dzejnieces Janas Priedes, mākslas zinātnieka Artura Vaidziņa, Saukas novadpētnieka Gunāra Spīdaiņa atmiņas par N.Malcenieku..    Pielikumā: 20.12.1970 ; 27.01.1971 ; 18.03.1974 ; 19.02.1986 : vēstules jaunības draudzenei Zentai Cīrulei] / Nikolajs Malcenieks.  Brīvā Daugava, Nr.26 (2006, 2.marts), [4].lpp. ISSN 1407-9828.

Elektroniskie resursi:

Nikolajs Malcenieks OCB novadpētniecības datu bāzē 

Attēla avots: Atcerēsimies mūsu māksliniekus : [par gleznotāju Nikolaju Malcenieku (1916-1988), aktieri Arnoldu Kalniņu (1906-1971) un keramiķi Karolīnu Lāci (1916-1992) : sakarā ar māksl. piemiņas izstādi Ikšķiles Tautas namā] / pēc rakstnieces Lūcijas Ķuzānes inform. ; tekstā fragm. no enciklopēdijas "Teātris un kino" (2002.g.), Vaidas Villerušas (1930-2009) grām. "Gājums" (1994.g.), V.Eipures publikācijas "Atmiņas par Karolīnu Lāci".  Ikšķiles Vēstis, Nr.8 (2016, 9.aug.), 5.lpp. : ģīm.

Daila Martinsone

 Daila Martinsone (1939.22.12. Limbažu novads, Svētciema pagasts) – mūzikas pedagoģe un kordiriģente.
 No 1947.-1954.g. D. Martinsone mācījās Lāņu 7-gadīgajā skolā; no 1954.-1958.g. – Salacgrīvas vidusskolā. 1960.g. pabeidz mācības Rīgas pedagoģiskās skolas Mūzikas pedagoģijas nodaļā, bet 1965.g. – mācības Valsts konservatorijas Izpildītāju fakultātes Kordiriģēšanas nodaļā. Patstāvīgas gaitas mūzikas laukā D. Martinsone sāka kā VEF jauktā kora kormeistare pie Ēvalda Skudras. 1964.g. bija Preiļu rajona koru virsdiriģente. No 1965.- 1968.g. strādāja Latvijas Radio par Mūzikas redakcijas redaktori. No 1973.g. D. Martinsone ir Latvijas Radio bērnu vokālā ansambļa “Dzeguzīte” mākslinieciskā vadītāja. Grupa piedalījusies daudzos festivālos un koncertos visā Latvijā un ārvalstīs. 2007.g. režisors Rolands Laķis uzņēma dokumentālo filmu par ansambļa “Dzeguzīte” vēsturi – D. Martinsone  dziedāšanu mācījusi vairāku paaudžu dziedātājiem. Vairāk nekā divpadsmit dažādas programmas D. Martinsone izveidojusi sadarbībā ar Raimondu Paulu. Par nopelniem Latvijas valsts labā, bērnu ansambļa “Dzeguzīte” vadītājai,  D. Martinsonei piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira. 


Saistība ar Ikšķili: 
 D. Martinsone ir ikšķiliete no 1965.g., kad sāka šeit dzīvot ar ģimeni. 


Izmantotie avoti: 


 Mazvērsīte, Daiga,  No vienas ligzdas / Daiga Mazvērsīte. [Rīga] : Jumava, [2013] 199. lpp. : il., notis ; 29 cm. ISBN 9789934112096 
Daila Martinsone 

Elektroniskie resursi: 

Daila Martinsone OCB elektroniskajā katalogā 
Daila Martinsone OCB novadpētniecības datu bāzē

Attēla avots: www.ikskile.lv
 

Kārlis Miezītis 

 Kārlis Miezītis (1902.20.07. Kuldīgas apriņķis, Lutriņu pagasts – 1985.26.05. Ikšķile) – scenogrāfs.
 K. Miezīša ģimene Pirmajā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Petrogradu Krievijā, kur K. Miezītis uzsāk skolas gaitas. Vēlāk viņš mācības turpina Protasova reālskolā, kur K. Miezītim zīmēšanu pasniedza  skolotājs Jānis Kuga. Ģimene atgriežas Latvijā 1920.g. K. Miezītis iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā 1922.g., kur izvēlas studijas Jāņa Kugas   Dekoratīvās glezniecības darbnīcā (pabeidz 1931.g.); diplomdarbs – dekoratīvā kompozīcija „Vakars”. Jāņa Kuga personībai ir liela nozīme K. Miezīša dzīvē – viņš ir gan K. Miezīša pedagogs, gan vēlāk draugs, gan novadnieks. Pēc studijām K. Miezītis tiek iesaukts uz gadu dienēt Latvijas Valsts kara dienestā. Pēc tā, pavisam neilgu laiku viņš strādā Liepājas operā. Sekoja neskaitāmi citi darbi, līdz 1944.g.  vācieši viņu arestē un viņš nokļūst spaidu darbos Vācijā. 1945.g. atgriezies Latvijā, uzsāk strādāt Latvijas PSR Operas un baleta teātrī (līdz 1957.g.), bet pēc tam - Drāmas teātra mākslinieks inscenētājs (no 1960.g. galvenais mākslinieks). K. Miezītis ir LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1954). Izstādēs piedalījies no 1935.g. 


Saistība ar Ikšķili: 
 Ar dzīvesbiedri Valiju Liepiņu, gleznotāju, kostīmu mākslinieci apprecas 1953.g.  un kopīgi sāk celt māju – darbnīcu Ikšķilē. Māja ir ar skatu uz Daugavu un skaistu puķu dārzu. K. Miezītis rod veldzējumu tajā un bieži to glezno savos darbos. 


Izmantotie avoti:  

Lija Karlova. Skatuves gleznotājs Kārlis Miezītis. No:  Ikšķiles almanahs [rakstu krājums] / red. Valdis Villerušs.  5. laidiens. Ikšķile :  Ikšķiles novada pašvaldība, 2015 (Apgāds Mantojums).   239.-256.lpp. 
 ISBN 9789934145926  

Elektroniskie resursi: 

Kārlis Miezītis OCB novadpētniecības datu bāzē 

Par Kārli Miezīti Ogres Centrālajā bibliotēkā

Attēla avots: www.ocb.lv
 

Oto Ozols

 Oto Ozols (1925.06.05. Rīga – 1992.04.09. Rīga, apbedīts Ikšķiles kapos) – metālmākslinieks, akvarelists.
O. Ozols  mācījies Rīgas valsts daiļamatniecības vidusskolā un beidzis  Metālapstrādes nodaļu (1944.). Tajā pašā gadā iesaukts vācu armijā. Pēc tā sāka strādāt  Rīgas juvelieru rūpnīcā par galveno mākslinieku (1951-1961). Vēlāk strādā kombinātā “Māksla” par metālmākslinieku un māksliniecisko vadītāju (1961-1990).  
 Darinājis daudz medaļu, nozīmīšu, sporta balvu, suvenīru, kā arī kapara vāzes, šķīvjus, svečturus, figurālus sienas panno cizelēšanas tehnikā. O. Ozola darbi iekļāvās skolu, kultūras namu, baznīcu un rūpnīcu interjeros. O. Ozols bija pirmais Latvijā, kas  sāka ar emalju pārklāt lielākas metāla virsmas. Kopā ar māksliniekiem  Zinu Ulsti (dzīvesbiedre) un Bruno Aidi vairākkārt piedalījies  izstādēs. O. Ozols daudz strādājis arī akvareļu glezniecībā, attēlojot ainavas, klusās dabas, ziedus. 


Saistība ar Ikšķili: 
 Dzīvojot Ikšķilē, O. Ozols  izveidoja sienas dekoru  padomju saimniecības “Juglas zieds” ēdnīcai, kā arī darinājis nozīmītes padomju saimniecības “Juglas zieds” 25 gadu jubilejai. Mākslinieks darināja piemiņas nozīmītes “Ikšķile 800” veltītu  Ikšķiles   800 gadiem.   Mākslinieks ir veidojis arī   Ikšķiles veco kapu vārtus. 


Izmantotie avoti: 


Pēc Ligitas Kriķes informācijas. 

Attēla avots: Māksla un arhitektūra biogrāfijās / [atbildīgais redaktors: Andris Vilsons, Anita Vanaga ; zinātniskie redaktori: Velta Holcmane ... [u.c.] ; fotogrāfi: Aivars Lode, Mārtiņš Salna]. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 2 sēj. 160.lpp. : il. ; 24 cm. Latvija un latvieši . ISBN 5899600578 (1.-2.sēj.)

 

Egils Plaudis

Egils Plaudis (1931.15.06. Rīga – 1987.21.11. Rīga) – dzejnieks, atdzejotājs.
 E. Plaudis dzimis rakstnieka Jāņa Plauža ģimenē, E. Plauža  vectēvs – Indriķis Rītiņš, skolotājs. E. Plaudis mācījies Rīgas 9. un 8.septiņgadīgajā skolā (1939-1944), beidzis Lutriņu septiņgadīgo skolu (1945). Mācījies Rīgas 1.vsk. (1945-1949), beidzis Rīgas 18.vsk. (1950) un LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti (1958). Strādājis laikrakstā „Rīgas Balss” par literāro līdzstrādnieku (1957-1559). Bija Rakstnieku Savienības biedrs (1969). Pirmā publikācija – balāde „Triānas dārzniecīte” žurnālā „Karogs” (1957, Nr.12). E. Plaudis ir latviešu romantiskās dzejas tradīcijas turpinātājs un bagātinātājs. Dziļa ir E. Plauža pieķeršanās spāņu kultūrai, kas jūtama viņa dzejas tēlos, panta formās. Viņš atdzejojis no spāņu, krievu un gruzīnu valodas. Rakstījis arī prozu, daļa publicēta žurnālos „Karogs” un „Avots” (pārējā nepublicēta). 


Saistība ar Ikšķili: 
 Vasarās dzīvojis  tēva, Jāņa Plauža mājās „Rītiņos”  Ikšķilē, kur 11 gadus (no 1973.g.) pastāvējis Jāņa Plauža muzejs. To vadīja E. Plauža māsa Baiba Plaude.  


Izmantotie avoti: 
 Latviešu rakstniecība biogrāfijās / [atbildīgais redaktors Viktors Hausmanis ; autori: Mirdza Ābola ... u.c.] ; LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992.  248. lpp. : portreti ; 25 cm. Enciklopēdija "Latvija un latvieši" . ISBN 5899600349 (iesiets)
 

Elektroniskie resursi: 

Egils Plaudis OCB novadpētniecības datu bāzē
Egils Plaudis OCB elektroniskajā katalogā

Par Egilu Plaudi Ogres Centrālajā bibliotēkā

Attēla avots: www.literatura.lv

Jānis Plaudis

 Jānis Plaudis  (1903.28.10. Lutriņu pagasts – 1952.31.12. Rīga) – rakstnieks, dzejnieks.  
 J. Plaudis mācījies Gaiķu skolā (1912-1914).  Pēc 1.pasaules kara beidzis Tukuma pilsētas ģimnāziju (1924). Studējis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē (1924-1932). Pirmā publikācija – dzejolis „Nākat pie manis visi…” laikrakstā „Sociāldemokrāts” (1924.15.10.). J. Plauža pirmais dzejoļu krājums „Fatamorgāna” izdots 1928.g., 1930.g. – „Panama galvā”. J. Plaudis darbojās jauno rakstnieku grupā „Trauksme”, bija žurnāla „Trauksme” redaktors. 1930.-1934.g. strādājis par sekretāru žurnālā „Domas”. Šajos izdevumos publicēti vairāki viņa darbi, arī romāns „Ložmetēju rota” (1934), kurā satīriskā formā attēlota Latvijas armijas ikdiena. J. Plauža labākais, mākslinieciski augstvērtīgākais prozas darbs ir romāns „Ģimnāzisti” (1935), kur tēlota skolēnu dzīve provinces ģimnāzijā īsi pēc 1.pasaules kara. Kara notikumi Kurzemē atainoti romānā „Ieslēgtie” (1939). 1936.g. izdotais biogrāfiskais romāns “Ziemeļnieks” veltīts dzejnieka J. Ziemeļnieka piemiņai. J. Plauža labākais dzejoļu krājums ir „Putnu ceļš” (1939), kur filozofisku atziņu lirika izteikta neparasti daudzveidīgās dzejas formās. Aprakstu krājumā „Amerikas brīnumi” (1940) atainots J. Plauža ceļojums ar kuģi uz ASV un Kanādu 1939.g. No 1937.g. J. Plaudis strādājis žurnāla „Atpūta ” redakcijā, 1940.-1941.g. bija „Atpūtas” tehniskais, vēlāk atbildīgais sekretārs. Tulkojis krievu autoru dzeju. Vācu okupācijas laikā sarakstījis romānu „Sila runcis” (1989). 1944.-1945.g. J. Plaudis dzīvoja dzimtajā pusē un strādāja Lutriņu pagasta pamatskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. No 1946.-1952.g. strādājis žurnālos „Bērnība” un „Karogs” (1952), kā arī pedagoģisko darbu LVU, Rīgas skolotāju un Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā. 1948.g. izdots J. Plauža dzejoļu krājums „Laika lielums”, kas sarakstīts, ievērojot sava laika ideoloģijas prasības. Šajā laikā viņš tulkojis no krievu valodas N. Gogoļa, A. Puškina u.c. autoru darbus, sarakstījis vairākus apcerējumus par dzejas teorijas jautājumiem. J. Plaudis bija Rakstnieku Savienības biedrs (1940). E. Plauža sieva -  pedagoga Indriķa Rītiņa meita Aina, dēls – dzejnieks, atdzejotājs  Egils Plaudis, meita Baiba Plaude. 


Saistība ar Ikšķili: 
 Ģimene vasaras pavadījusi mājā „Rītiņos” Ikšķilē, kur 11 gadus (1973 - 1984) pastāvējis Jāņa Plauža muzejs.  To vadīja J. Plauža meita.


Izmantotie avoti: 

 Latviešu rakstniecība biogrāfijās / [atbildīgais redaktors Viktors Hausmanis ; autori: Mirdza Ābola ... u.c.] ; LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992.  248. lpp. : portreti ; 25 cm. Enciklopēdija "Latvija un latvieši" . ISBN 5899600349 (iesiets)

Elektroniskie resursi: 

Jānis Plaudis OCB novadpētniecības datu bāzē
Jānis Plaudis OCB elektroniskajā katalogā

Par Jāni Plaudi Ogres Centrālajā bibliotēkā 

Attēla avots: www.literatura.lv

Arvis Pope

 Arvis Pope (1933.26.10. Rīga – 2007.14.04. Ikšķile) – jūrniecības vēstures izzinātājs, grāmatu autors.
  A. Popes bērnība aizritēja Daugavgrīvā. A. Pope agri  kļuva par aizrautīgu lasītāju. 1941.g. uzsāk mācības Rīgas pilsētas 34. pamatskolā Bolderājā. 1951.g. izvēlas  studijas LVU Fizikas un matemātikas fakultātē, taču pamet tās. Vēlāk neklātienē pabeidz ģeogrāfus. A. Pope dibinājis un vadījis LKF Jūrniecības vēstures kopu (1998). Bijis Latvijas Jūrniecības fonda biedrs, dibinātājs (1990), kā arī LKF priekšsēdētāja vietnieks (1998-1991).  A. Pope organizējis Nāves salas pieminekļa restaurāciju un apkārtējās vides sakopšanu (1987), Ainažu jūrnieku kapu sakopšanas talkas (1988-1989), Latvijas jūrniecības gadagrāmatas izdošanu (1989), admirāļa T. Spādes pīšļu pārapbedīšanu  Latvijā, viņa piemiņas plāksnes un pieminekļa uzstādīšanu (1990). A. Pope bijis viens no pirmajiem LKF Spīdolas stipendiātiem. A. Pope no Lielbritānijas pārvedis Latvijā daļu latviešu jūrniecības vēstures arhīva dokumentus (1989), izstrādājis vēsturisko pamatojumu jahtas “Bravo” braucienam uz Skotiju, piedalījies ekspedīcijā un filmas veidošanā (1989). A. Pope bijis Latvijas Jūrniecības vēstures enciklopēdijas sastādīšanas iniciators un Latvijas NBS Jūras spēku desmitgadei veltītās grāmatas sastādītājs. Sarakstījis grāmatas: “Zvaigznes krastā”(1985), “Burinieku gadsimts Latvijā”(1989), “Rīgas osta deviņos gadsimtos”(2000), “Rīgas galvenā nomale”(2005). A. Pope publicējis rakstus presē par jūrniecības vēsturi, piedalījies raidījuma “Ahoi!” veidošanā LTV (1991-1994), lasījis lekcijas, rakstījis priekšvārdus un komentārus grāmatām, rakstus enciklopēdijām, konsultējis tulkotājus un grāmatu sastādītājus. 


Saistība ar Ikšķili: 
Ikšķilē nodzīvoja vairāk kā gadsimta ceturksni.


Izmantotie avoti: 


 Pēc dzīvesbiedres M. Frīdbergas pierakstiem;
 In memoriam. Arvis Pope (1933-2007) No: Ikšķiles almanahs [rakstu krājums] / red., māksl. Valdis Villerušs ; lit. red. Aija Kehre ; zin. red. Vaida Villeruša ; uz vāka "Varoņu altāris" Tīnūžos, aut. tēlnieks Jānis Karlovs ; Andreja Krūmiņa zīm. titlp. ; izmantotas Vitauta Mihalovska, Armanda Giptera, Rasmas un Roberta Jansonu, Sergeja Davidova fotogr. 2. laidiens. Ikšķile : Ikšķiles novada dome, 2007 (Apgāds Mantojums).  [6.-7.] lpp. : diagr., il., ģīm., faks., sh., karte ; 21 cm.  Bibliogrāfiskās norādes parindēs.  Par aut.: [2.] lpp. 
ISBN  9789984990750 

Elektroniskie resursi: 

Arvis Pope OCB elektroniskajā katalogā 

Attēla avots: www.ljs.lv

Marts Pujāts

 Marts  Pujāts (1982.07.02. Ikšķile) – dzejnieks.
No septiņu gadu vecuma apguvis mūziku Rīgas E. Dārziņa mūzikas vidusskolā, no 7. klases turpina mācības Rīgas Doma kora skolā un dzied tās zēnu korī, ar kuru kopā daudz koncertējis dažādās valstīs. Pēc skolas beigšanas 2000. g. savu turpmāko dzīvi ar mūziku vairs nesaista. 2000.g. M. Pujāts īslaicīgi studē Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, vēlāk mācās arī Latvijas Kultūras akadēmijā. Pēc tam strādājis dažādās reklāmas aģentūrās par reklāmas tekstu autoru. M. Pujāts dzejoļus sāk rakstīt 14 gadu vecumā. 1998.g. M. Pujāts pirmoreiz piedalās Jauno autoru seminārā un nometnē "Aicinājums", šajā gadā ir viņa pirmās dzejas publikācijas. Vēlāk M. Pujāts  publicē arī stāstus, kā arī slejas laikrakstā "Kultūras Forums". 2000. g. pavasarī viņa dzejoļu krājuma manuskripts "Tuk tuk par sevi" saņem Klāva Elsberga prēmiju un gada beigās tiek izdots grāmatā, padarot viņu par vienu no spilgtākajiem savas paaudzes dzejniekiem. 2005.g. Maskavā izdota bilingvāla M. Pujāta dzejas izlase "Divzvaigžņu baznīcas", kuru krieviski atdzejojis Aleksandrs Zapoļs. 2006.g. portāla "Satori" apgādā nāk klajā otrais dzejas krājums "Mūsu dziesma", kurš piesaka lakoniskāku un atsvešinātāku poētiku. M. Pujāta dzeja iekļauta arī latviešu dzejas antoloģijās angļu valodā (2001), bulgāru valodā (2008), zviedru valodā (2008) un lietuviešu valodā (2012), kā arī kopkrājumā "Six Latvian Poets", kas Ievas Lešinskas atdzejojumā izdots Lielbritānijā 2011. g. 2013. g. nāk klajā M. Pujāta trešais dzejoļu krājums "Nāk gaismā pati lampa", kuram tiek piešķirta žurnāla "Latvju Teksti" dzejas balva. Krājums tiek nominēts TV raidījuma "100 grami kultūras" balvai "Kilograms kultūras", tas saņem Literatūras gada balvu kā labākais dzejoļu krājums. M. Pujāta teksti izmantoti mūzikā. M. Pujāts sarakstījis tekstus Jāņa Šipkēvica dziesmu izrādei "Zenīts", kura pirmizrāde notiek 2017.g. koncertzālē "Cēsis"; izrāde nominēta Lielajai mūzikas balvai kategorijā "Gada uzvedums".


Saistība ar Ikšķili: 
Dzīvojis Ikšķilē.


Izmantotie avoti: 

Marts Pujāts “…. un tu rāpo pretī gaismai” 
Personas. Marts Pujāts 
Autori. Marts Pujāts 

Elektroniskie resursi: 

Marts Pujāts OCB elektroniskajā katalogā 
Marts Pujāts OCB novadpētniecības datu bāzē 

Attēla avots: www.laligaba.lv

Einārs Repše

 Einārs Repše (1961.09.12. Jelgava) – bijušais politiķis, finansists, uzņēmējs.
 Pēc Rīgas 1. vidusskolas absolvēšanas studējis LVU Fizikas un matemātikas fakultātē (1979-1986),  kvalifikācija – fiziķis. Strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātniskās aparātbūves speciālajā konstruktoru birojā par inženieri konstruktoru (1986-1990). 1988.g. aktīvi iekļāvies politiskajā darbībā, bijis viens no Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanas iniciatoriem. 1989.g. 10. jūlijā vadījis LNNK dibināšanas sapulci Arkādijas parkā Rīgā, bijis valdes loceklis. E. Repše bija arī viens no LTF vadītājiem, tās valdes loceklis un Demilitarizācijas komitejas priekšsēdētājs. Ievēlēts LR Pilsoņu kongresā (1990). 1990.g. martā ievēlēts LR Augstākajā padomē, bijis tās Ekonomikas komitejas Banku un finanšu apakškomitejas vadītājs un LR Naudas reformas komitejas loceklis (1991-1993). Viņa vadībā izstrādāts likumprojekts “Par Latvijas Banku” un notikusi valsts centrālās bankas darbības atjaunošana. Viņa vadībā arī veikta Latvijas rubļa laišana apgrozībā (1992), ar šo pagaidu maksāšanas līdzekli aizstājot PSRS rubli, un īstenota naudas reforma, atjaunojot LR nacionālo valūtu – latu (1993). 1991.g. 3. septembrī E. Repše iecelts Latvijas Bankas prezidenta amatā. 1997.g. 28. augustā LR 6. Saeima viņu atkārtoti ievēlējusi par Latvijas Bankas prezidentu. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1997) un 1991.g. barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. 
 2001.g.  E. Repše atstāja Latvijas Bankas prezidenta posteni un kopš tā laika ar pārtraukumiem darbojās politikā.

Saistība ar Ikšķili: 
Dzīvo Ikšķilē ar ģimeni.


Izmantotie avoti: 


4.maijs : rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju  / Latvijas Zinātņu akadēmija ;    Tālava Jundža redakcijā. Rīga :   Fonds Latvijas vēsture,  2000. -729.-730.lpp. ISBN 9984643190

Elektroniskie resursi: 

Einārs Repše OCB elektroniskajā katalogā
Einārs Repše OCB novadpētniecības datu bāzē  

Attēla avots: www.santa.lv

Indriķis Rītiņš

Indriķis Rītiņš (1872.15.07. Lutriņu pagasts  – 1961.12.05. ASV) – pedagogs, literāts.
 Pēc mācībām Lutriņu pagasta skolā, I. Rītiņš izmācās Kuldīgas Skolotāju seminārā. Pēc tās beigšanas, I. Rītiņš 1893.g. uzsāka darbu Siguldas draudzes skolā, vēlāk  -  Rankas Luteru skolā, tad Rīgas Jonatāna biedrības skolā, kur  I. Rītiņš  nostrādājis 10 gadus. Kā  visi tā laika skolotāji, arī I. Rītiņš iesaistījās cīņā par nacionālo neatkarību un brīvību. 1906.g. savas aktīvās darbības dēļ bijis spiests emigrēt uz Zviedriju. Te top lasāmā grāmata “Avots’’. No Zviedrijas tālāk I. Rītiņš dodas uz Pēterburgu, kur iestājas P. Leshafta augstskolā. 1907.g. atgriežas Latvijā, bet tiek apcietināts uz pieciem mēnešiem. Pēc atbrīvošanas I. Rītiņš  tika izsūtīts uz Pleskavu. No 1908. līdz 1915. gadam ilgst I. Rītiņa skolotāja studijas Maskavas Komercinstitūtā, kuru laikā top daudzi  pedagoģiskā satura raksti. Pirmā pasaules kara laikā I. Rītiņš  strādā Maskavā dažādās kara rūpnīcās un iestādēs un veic sabiedrisko darbu bēgļu organizācijās un iestādēs, vada Maskavas Latviešu kultūras biroja izglītības nodaļu. Pēc Maskavas perioda I. Rītiņa  aktīvā darbība turpinās neatkarīgajā Latvijā. 1919.g. viņš strādā Izglītības ministrijā, vada skolotāju kursus, ir Tautas padomes loceklis. Pēc 1920.g. vada Rīgas 44. ģimnāziju, darbodamies Rīgas Skolotāju savienības arodbiedrībā kā priekšsēža biedrs. I. Rītiņš publicējis "Atmiņas par Jāni Asaru" ("Skolotāju gada grāmata ar kalendāriju 1923. gadam"), rakstu "Pa sociālisma tekām Latvijā" (krāj. "Revolucionārā kustība Latvijā", 1927). Nodibinājis Baltijas Skolotāju semināra biedrību un vadījis unikālu rakstu krājumu “Baltijas skolotāju seminārs” sagatavošanu un izdošanu. 
 Par savu nozīmīgo darbu izglītības laukā Indriķis Rītiņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. 
 I. Rītiņš Otrā pasaules kara laikā pamet Latviju un vēlāk apmetās uz dzīvi ASV. Tur viņš turpina rakstīt atmiņas. 
1961.g. urna ar I. Rītiņa mirstīgajām atliekām pārbedītas Raiņa kapos. 


Saistība ar Ikšķili: 
 Ikšķilē iepirktajā zemes gabalā (1932), I. Rītiņš sāk iekopt mājas “Rītiņi”, taču viss iecerētais neizdodas Otrā pasaules kara dēļ.

 
Izmantotie avoti: 


 Kempele, Tīna. Latviskās skolas veidotājam Indriķim Rītiņam – 125. : [1872-1961] /  Tīna Kempele. Izglītība un kultūra. -  (1997, 31.jūl.),  13.lpp.
Personas. Indriķis Rītiņš 

Dzintars Sodums

Dzintars Sodums (1922.13.05. Rīga – 2008.18.05. Ikšķile) – dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs.
 Mācījies Rīgas 23.pamatskolā un pabeidzis Rīgas pilsētas 1.ģimnāziju (1941). Dz. Sodums studējis LU filoloģiju (1942-1943), bet 1943.g. mobilizēts Latviešu leģionā.  1944.g. oktobrī dezertējis no tā. 1945.g. emigrējis uz Zviedriju, strādājis par burtlici.  1946.g. apprecējies ar mākslinieci Skaidrīti Kronbergu, ģimenē piedzimuši divi dēli.  1963.g.  izceļojis uz  ASV, dzīvojis Bostonā un Itakā. 
 Pirmā publikācija – J.V. Gētes dzejoļa „Atkalredzēšanās” atdzejojums žurnālā „Latvju mēnešraksts” (1942, Nr.9). Sarakstījis raidlugu bērniem „Zaķu gans” (1943, Rīgas radiofonā).  Dz. Soduma sarakstītie romāni: Savai valstij audzināts (1993), Blēžu romāns 1943-1944 (2002), Taisām tiltu pār plašu jūru (1957), Jauni trimdā (1997), Viņpuse (2008). Tulkojumi: Hermanis Hese “Narciss un Zeltamute” (1951, 2003), Džeimss Džoiss “Uliss” (1960, 1993, 2012), Džeimss Džoiss “Dublinieši” (2012). Dz. Sodumam ir izdoti  Kopoti raksti (2001-2008). 2019.g. izdots - Dz. Soduma “Post Scriptum” izlase, kurā apkopotas iepriekš grāmatās nepublicētas   Dz. Soduma  "Kapātas esejas", dažādu gadu raksti par dzīves un literāro pieredzi, literatūru, valodu un Latviju, arī ieskats sarakstē ar Jāni Krēsliņu senioru, kā arī atdzejojumi — T.S.Eliota "Tukšā zeme" un Vergilija "Būkolikas" ar Dz. Soduma un redaktoru Artura Hansona un Venta Zvaigznes komentāriem, u.c.darbi. 
 2004.g. Dz. Sodums  saņēmis LR Kultūras ministrijas balvu par mūža ieguldījumu kultūrā (naudas prēmiju novēlējis lauku bibliotēkām). 


Saistība ar Ikšķili: 
 2006.g. Dz. Sodums atgriezies Latvijā, dzīvojis rakstnieces Noras Ikstenas mājā Ikšķilē, šeit uzrakstījis savu pēdējo darbu „Viņpuse”, kas noslēdza septiņu sējumu kopoto rakstu izdevumu Latvijā. 
2013. g. Ikšķiles novads nodibināja Dzintara Soduma balvu, kuru piešķir par novatorisku sniegumu latviešu literatūrā. Tās pirmie ieguvēji ir Jānis Rokpelnis, Pēteris Draguns un Egils Venters.


Izmantotie avoti: 


Sodums, Dzintars,  Sodums : [saruna ar rakstn. Dz.Sodumu un viņa sievu glezn. S.Sodumu] / Dzintars Sodums, Skaidrīte Soduma.  Rīgas Laiks, 1998, Nr. 1.,  40.-[47.]lpp.

Personas. Dzintars Sodums 
Dzintars Sodums 
Dzintars Sodums. Post Scriptum 

Elektroniskie resursi: 

Dzintars Sodums OCB novadpētniecības datu bāzē
Dzintara Soduma darbi OCB elektroniskajā katalogā 

Par Dzintaru Sodumu Ogres Centrālajā bibliotēkā 

 Attēla avots: www.literatura.lv 

Jānis Sudrabs

 Jānis Sudrabs (1884.02.12. Vecpiebalgas pagasta Kalna Viļumos – 1972.25.08. Ikšķile) – profesors, augļkopības zinātnes pamatlicējs.
 Mācības J. Sudrabs sāka Vecpiebalgas Kagaiņu pagastskolā un turpināja Vecpiebalgas draudzes skolā.  Tālāk mācību gaitas turpināja   Krievijā un   izglītojās Carskoslavjankas I kategorijas Dārzkopības skolā Pavlovskā, kuru pabeidza ar izcilību  1904.g.  No 1905. - 1910. g. viņš praktizējās dārzkopībā Ukrainā, Francijā, Vācijā. Sekoja darbs Krievijas Ķeizariskās dārzkopības biedrības Rīgas nodaļā kā dārzkopības instruktors un Bulduru Dārzkopības skolā par augļkopības skolotāju. 1915.g. J. Sudrabs evakuējās  uz Krieviju, kur strādāja  Maskavas guberņas zemstē par būvdarbu vadītāju dārzeņu kaltēšanas fabrikas celtniecībā (1916-1918).  Latvijā J. Sudrabs atgriezās 1918.g. No 1919.-1937.g. strādāja Zemkopības ministrijas Zemkopības departamentā par Dārzkopības nodaļas vadītāju. 1928.g. J. Sudrabs absolvēja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti. No 1921.-1937.g. bija Latvijas Universitātes un Lauksaimniecības akadēmijas docētājs, no 1937.-1971.g. bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas docētājs un Dārzkopības katedras vadītājs; no 1946.-1951.g. −  Lauksaimniecības fakultātes dekāns. 1945.g. J. Sudrabam piešķīra profesora kvalifikāciju. No 1955.-1960.g. viņš vadīja Dārzkopības un augu fizioloģijas katedru. 1962.g. profesors ieguva lauksaimniecības zinātņu doktora grādu. J. Sudraba pētījumu lokā bija augļu koku ziemcietība, dažādu augļu koku un ogu krūmu šķirņu piemērotība Latvijas apstākļiem, augļu dārzu produktivitātes palielināšanas iespējas. J. Sudrabs sarakstīja vairāk nekā 30 grāmatas, no kurām nozīmīgākās – „Augļkopība” (no 1914.-1960.g. tā papildināta un vairākkārt izdota), „Dārzkopība” (1931),  „Augļu dārza mēslošana” (1930), „Kūdra kā augļu uzglabāšanas materiāls”, „Cīņa ar kaitēkļiem augļudārzā” (1930), „Dabas mācība un lauksaimniecība”, „Augļu un dārzāju ražas izmantošana”, u.c. Profesors ir atstājis ap 1000 zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju par dārzkopības tēmu. Par nopelniem un sasniegumiem zinātniskajā darbā  J. Sudrabs saņēmis apbalvojumus: Triju Zvaigžņu Ordeni (V šķira, 1926), Beļģijas kroņa ordeni (V šķira, 1931; IV šķira, 1936), Atzinības krustu (1939), PSRS Darba Sarkanā karoga ordeni (1957); goda nosaukumus: LPSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945) un LPSR Nopelniem bagātais agronoms (1964). Līdztekus pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam J. Sudrabs no 1920. - 1940. g. darbojās žurnālistikā − vadīja žurnālu „Latvijas Lauksaimnieks”, no 1936. - 1940.g. − „Dārzkopības un Biškopības Žurnālu” redaktors. 


Saistība ar Ikšķili: 
 J. Sudrabs Ikšķilē ienāca 20.gs. 30-to gadu nogalē, kad apprecējās ar ķīmiķa Jāņa Resnā atraitni Vilmu. Viņu māja ar  vairāku hektāru zemi atradās starp tagadējo Kugas, Ķiršu ielu un Daugavas prospektu. Viņš veidoja pats savu dārzu un neliedza profesionālus padomus arī citiem ikšķiliešiem. Bija iesaistījies arī  Ikšķiles Labierīcības biedrībā. 


Izmantotie avoti: 

 Villeruša, Dagmāra, Hartmanis, Jānis,  Ikšķilietis Jānis Sudrabs – augļkopības zinātnes pamatlicējs Latvijā. No:    Ikšķiles Almanahs  / sastādītājs un atbildīgais redaktors Valdis Villerušs.   Ikšķile : Ikšķiles novada dome, 2012-  4. laid., 137.-147. lpp. : il. ; 21 cm.   
 ISBN  9789984497099;
Jānis Sudrabs 

Elektroniskie resursi: 

Jānis Sudrabs OCB novadpētniecības datu bāzē 

Attēla avots: www.ikskile.com
 

Sv. Meinards

 Svētais Meinards (ap 1130-1196) – pirmais baltu cilšu apustulis, pirmais Baznīcas organizācijas veidotājs Baltijas reģionā, ko vēlāk sāka saukt par Livoniju. 
 Meinards bija augustīniešu  ordeņa mūks un Zēgebergas abatijas klostera kanoniķis Holšteinā. Tagadējā Latvijas teritorijā Sv. Meinards ieradās kā misionārs kopā ar Brēmenes tirgotājiem, uz kuru kuģa bija pieņemts par kapelānu. Viņš bija brīvprātīgi izvēlējies  un stingri apņēmies sludināt Evanģēliju tur, kur to vēl nepazina. Uzsākot Līvzemes misiju, aptuveni 60 gadu vecais Meinards palika uz dzīvi Ikšķilē. Šeit viņš uzcēla pirmo koka baznīcu, kur ap 1184.g. kristīti vairāki lībieši. Nedaudz vēlāk tika celta mūra baznīca, kas 1186.g. tika iesvētīta par katedrāli, novēlot to Debesīs Uzņemtās Jaunavas Marijas godam. Ap 1185.g. Meinards sāka pils celtniecību Ikšķilē un nedaudz vēlāk arī Salaspilī (Mārtiņsalā). Tās ir pirmās zināmās mūra celtnes Latvijā. Tolaik Latvijā nepazina akmens celtniecību, tādēļ Sv. Meinards uzaicināja meistarus no Gotlandes, un Baltijā tapa pirmā mūra celtne – ar nelielu nocietinājumu apjozta baznīca. Tepat tika izveidots Ikšķiles  bīskapijas domkapituls, kura mūki – kanoniķi dzīvoja pēc Sv. Augustīna ordeņa regulas. Tā ir pirmā zināmā katoļu mūku klostera parauga mītne Austrumbaltijā. 
 1186.g. Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II konsekrēja Meinardu par bīskapu. 1188.g. 1.oktobrī pāvests Klements III dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju par Brēmenes arhibīskapijas sastāvdaļu. 
 Sv. Meinards misijas darbu apgrūtināja biežie lietuviešu un zemgaļu iebrukumi, kā arī lībiešu nenoteiktība un svārstības. 
 Sv. Meinards mirst 1196.g. 14.augustā (pēc citām liecībām 11. vai 12.oktobrī) un tiek apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra. Vēlāk, 14.gs. , Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur sienas nišā tās atrodas vēl tagad. Tur uzstādīta kapa plāksne ar bīskapa reljefu attēlojumu un piemiņas uzrakstu. 1201.g. bīskaps Alberts bīskapiju no Ikšķiles pārcēla uz Rīgu, bet Ikšķilē turpināja pastāvēt katoļu draudze. 
 1993.g. 8.septembrī, Latvijas vizītes laikā pāvests Jānis Pāvels II kanonizēja bīskapu Meinardu un atzina viņu par latviešu pirmo apustuli, bīskapu un svēto. 


Saistība ar Ikšķili: 
Dzīvoja, darbojās Ikšķilē.


Izmantotie avoti: 


 Svētais Meinards - pirmais Latvijas bīskaps / [tekstu apkopoja un sast. Līga Malāne]. Ogre : [Ikšķiles Sv. Meinarda Romas katoļu draudze.], 2011. – 4.-5. lpp. : il., karte, notis 

Elektroniskie resursi: 

Sv. Meinards OCB elektroniskajā katalogā 
Sv. Meinards OCB novadpētniecības datu bāzē

  
Attēla avots: www.krustabaznica.lv

Marga Tetere-Valdmane

 Marga Tetere (īst. v. Marga Valdmane,  1912.28.03. Ogre – 1991.10.10.) - režisore.
 Dailes teātra trupā kā aktrise Marga Tetere sākusi darboties 1938.g. pēc mācībām Latviešu aktieru arodbiedrības teātra skolā. Sākot ar 1945.g. pievērsusies režijai. Režijas darbu M. Tetere mācījās, asistējot darba procesā Ed. Smiļģim un F. Ertnerei. Pirmais patstāvīgais iestudējums – pašas dramatizējums pēc R. Blaumaņa stāsta “Brīnumzālīte”.  Kopš 1951.g. veidojusi plašus masu uzvedumus, kas izrādīti Maskavā, piem., „Nīcas kāzas” (Latv. lit. un mākslas dekādē, 1955), „Saulgrieži” (Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā, 1957). Maskavas Dailes teātrī režisore apguvusi Staņislavska sistēmu, skatījusies  kā strādā pasaulē slaveni režisori. 1959.g. iestudēja J. Graubiņa vokāli – dramatisko poēmu “Atraitnes dēls” ar orķestri, 2 koriem, ansambļu grupām, solistiem un aktieriem. No 1962.g. strādājusi E. Melngaiļa TMN kā režisore – konsultante. M. Teteres dramatizēto „Brīnumzālīti” 1971.g. iestudējusi Pertas latviešu dramatiskā kopa Austrālijā. Savā dzimtajā pilsētā Ogrē (1962.–1967.g.) iestudējusi daudz izrāžu. 


Saistība ar Ikšķili: 
 No 60. gadiem režisore kļuva piederīga Ikšķilei. Daudzas izrādes, koncertizrādes, teatralizēti uzvedumi, dzejas izrādes, “Saulgriežu” lielie inscenējumi ir priecējuši skatītājus. Tie bija 25 gadi ar 26 iestudējumiem.  

 
Izmantotie avoti: 

Margai Teterei-Valdmanei - 100 

Elektroniskie resursi: 

Marga Tetere-Valdmane OCB novadpētniecības datu bāzē 

Par Margu Teteri-Valdmani Ogres Centrālajā bibliotēkā

Attēla avots: www.fakti.lv

Vaida Villeruša

Vaida Villeruša (1930.06.03., Daugavpils - 2009.28.27.) - ārste-ķirurģe, novadpētniece.
 Beigusi Elkšņu skolu Ikšķilē. 1949.g. absolvējusi Rīgas pilsētas 6.vidusskolu. No 1950. - 1956.g. studējusi Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātē. Ķirurga specialitāti apguvusi klīniskajā ordinatūrā pie profesora Jāņa Bunes Rīgas P.Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīcā. Šajā slimnīcā, kā augstākās kategorijas ķirurgs, V. Villeruša nostrādājusi līdz 1970.g. beigām, kad vienu gadu vadīja ķirurģijas nodaļu r/a VEF Medicīnas un sanitārijas daļas slimnīcā. Pēc tam strādājusi par ķirurgu Rīgas pilsētas 1.klīniskajā ātrās medicīniskās palīdzības slimnīcā, no kurienes 1982.g. pārgāja strādāt uz Rīgas pilsētas 4.klīnisko Sarkanā Krusta slimnīcu, kur strādāja līdz tās likvidēšanai 1994.g. pēc ārsta prakses pārtraukšanas V. Villeruša nodevusies sabiedriskajam darbam un novadpētniecībai. Darbojusies Imanta Ziedoņa dibinātā Kultūras fonda Daugavas programmā. Kopš 1995.g. piedalījusies Daugavas svētku organizēšanā. Kopš 1988.g. pētījusi Andreja Pumpura dzimtas vēsturi (publikācijas izdevumos „Varavīksne”, „Literatūra un Māksla”). Zinātnieks Jāzeps Rudzītis monogrāfijā „Andrejs Pumpurs” (1991, ”Liesma”) bieži atsaucas uz V. Villerušas pētījumu. Kopā ar A. Pumpura muzeja darbiniekiem apmeklētas Andreja Pumpura dzīves vietas Latvijā un Lietuvā. Rosinājusi un īstenojusi ideju par vismaz 30 piemiņas zīmju uzstādīšanu Daugavas krastos. Piemēram, par teikās aprakstītās raganas Katrīnas dedzināšanu Lielvārdē Kačas kalnā, V. Villeruša vispirms atradusi ierakstu baznīcas grāmatā, tad kopā ar Andreja Pumpura muzeja darbiniekiem uzlikts Jura Zihmaņa veidotais pieminekli Zveņģupītes krastā, netālu no vietas, kur 17.gs. „ragana” dedzināta. 1998.g. Jāņa Strēlnieka sastādītajā krājumā „Ogre 2” ievietots V. Villerušas pētījums par Jumpravu. Lai to uzrakstītu, V. Villeruša arhīvā izpētījusi visus materiālus par Jumpravu un kājām izstaigājusi ne tikai ievērojamāko personu un vēsturiskās vietas, bet arī Rītupīti no ietekas Daugavā līdz iztekai. Pētījusi datus par Lielvārdes tautasdziesmu teicējiem 19. gs., vecajās kartēs atradusi teicēju dzīves vietas, tad tās apmeklējusi. Šis viņas pētījums izmantots Pētera Bauģa un Elmāra Kunkuļa krājumā „Lāčplēša zeme” („Avots”, 1989). Sevis kā dvēseliska pētnieka apliecinājumu V.  Villeruša izteikusi savās grāmatās, sevišķi emocionāls stāstījums ir grāmatā par Ikšķiles vēsturi „Gājums” (1994). Sastādījusi „Daugavas rakstu” krājumu, publicējusi novadpētnieciskus rakstus „Latvijas Vēstnesī” (2004-2005), „Ikšķiles almanaha” pirmajā un otrajā laidienā. Birzgales, Daugmales, Jumpravas, Lielvārdes un Ogres skolām uzrakstījusi novadu vēsturi. Ieteikusi nosaukumus daudzām Ikšķiles ielām. Nepabeigts palicis manuskripts novadpētnieciska rakstura grāmatai par Daugavpils pilsētas vēsturi. Par sabiedrisko un novadpētniecisko darbību V. Villeruša  saņēmusi 4.pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni (2002). Bijusi Latvijas Ordeņu brālības domes valdes locekle.  


Saistība ar Ikšķili: 
 Dzīvoja Ikšķilē un darbojās tās vēstures izpētē un aprakstīšanā.


Izmantotie avoti:  


 In memoriam. Vaida Villeruša (1930 – 2009). No:  Ikšķiles almanahs : veltījums Ikšķiles 825.gadadienai / sast. un red. Valdis Villerušs.    Ikšķile : Ikšķiles novada dome, 2010-  Laid.3, 269.-271. lpp. : il. ; 21 cm.  
ISBN  9789984491035.

Vaida Villeruša jau mūžības ceļos   

Elektroniskie resursi: 

Vaida Villeruša OCB novadpētniecības datu bāzē
Vaida Villeruša OCB elektroniskajā katalogā

 

Par Vaidu Villerušu Ogres Centrālajā bibliotēkā

Attēla avots: www.ikskile.com

Valdis Villerušs

 Valdis Villerušs (1942.06.05. Ikšķile) - grafiķis, mākslas zinātnieks, pedagogs.
 V. Villerušs beidzis Ikšķiles Elkšņu septiņgadīgo skolu (1956), Rīgas 3.vsk. (1960). Mācījās Rīgas LMV (1960-1961). Beidzis LVMA Grafikas nodaļu (1968); diplomdarbs – ilustrācijas A.Fransa stāstiem (vad. P.Upītis). V. Villerušs bija galvenais mākslinieks-konstruktors apvienībā „Latvijas papīrs” (1969-1970), strādājis par vecāko pasniedzēju LMA (1970-1993), bijis Sagatavošanas un Dizaina vakara kursu pasniedzējs (no 1975), mākslas maģistrs, docents (1992), Komunikatīvās grafikas darbnīcas vadītājs (no 1993), profesors (1997).
 V. Villerušs ir Mākslinieku Savienības biedrs no 1986.g. Izstādēs piedalās no 1968.g. Personālizstādes bija Carnikavā (1980), Ogrē  (1983, kopā ar D.Villerušu), Rīgā  (2002). V. Villerušs ieguvis vairākas godalgas starptautiskos grāmatu mākslas konkursos. Viņš ir pētījis grafikas vēsturi un tehnikas, grāmatu mākslas vēsturi, sekmējis grāmatniecības kultūras izpratni un praksi, veidojis ilustrācijas un māksliniecisko apdari vairāk kā 100 grāmatām, darbojies Latvijas Heraldikas u.c. komisijās, kolekcionējis latviešu grafikas un pasta vēstures materiālus. V. Villerušs ir Latvijas ZA goda doktors (2002). Sieva Dagmāra Villeruša – mākslas pedagoģe, ilustratore. 


Saistība ar Ikšķili: 
Dzīvo Ikšķilē.


Izmantotie avoti:  


 Māksla un arhitektūra biogrāfijās / [atbildīgais redaktors: Andris Vilsons, Anita Vanaga ; zinātniskie redaktori: Velta Holcmane ... [u.c.] ; fotogrāfi: Aivars Lode, Mārtiņš Salna]. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 2003. 4 sēj. 66.-67.lpp. : il. ; 24 cm. Latvija un latvieši .
4.sēj. V-Ž. Papildinājumi A-U
ISBN 9984004570

Elektroniskie resursi: 

Valdis Villerušs OCB novadpētniecības datu bāzē
Valdis Villerušs OCB elektroniskajā katalogā

Par Valdi Villerušu Ogres Centrālajā bibliotēkā

Attēla avots: www.lma.lv

Ēriks Vilsons

 Ēriks Vilsons (1956.2.03. Transportnijas ciemats, Magadanas apgabals (Krievijas PFSR) – aktieris.
1971.g. ģimene atgriežas Rīgā, bet pēc tam dzīvo Ikšķilē. Ē. Vilsons 1982.g. beidzis Latvijas Valsts konservatorija Teātra nodaļu dramatiskā teātra aktiera specialitātē. Liepājas teātra aktieris kopš 1985.g., bet no 2018.g. kā ārštata aktieris. 1996.g. kopā ar brāli M. Vilsonu izveido savu teātri „Mūris”. Diemžēl šis neatkarīgais teātris 2004.g. bankrotē. Sarakstījis un iestudējis vairākas lugas.


Saistība ar Ikšķili: 
Dzīvoja Ikšķilē.


Izmantotie avoti:  

Aktieri. Ēriks Vilsons 
Personas. Ēriks Vilsons 

Elektroniskie resursi: 

Ēriks Vilsons OCB elektroniskajā datu bāzē 

Attēla avots: www.liepajasteatris.lv 

Mārtiņš Vilsons

 Mārtiņš Vilsons (1954.13.12. Transportnijas ciemats, Magadanas apgabals (Krievijas PFSR) – aktieris.
 1971.g. ģimene atgriežas Rīgā, bet vēlāk dzīvo Ikšķilē. M. Vilsons strādājis par skatuves strādnieku Valsts Akadēmiskajā Drāmas teātrī, bet dienestu Padomju armijā pavadīja atkal Krievijā – Baikāla-Amūras maģistrāles celtniecībā Sibīrijā. 
 M. Vilsons skolojies Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, skatuves gaitas uzsāka 1976.g. Liepājas teātrī pie režisora Oļģerta Krodera. M. Vilsonu drīz vien ievēro kino industrijas pārstāvji un 1993.g. viņš tiek izraudzīts galvenajai vīriešu lomai filmai „Mirāža”. Sekoja teātra maiņas un dalība TV uzvedumos. 
 1996.g. kopā ar brāli Ēriku Vilsonu M. Vilsons izveido savu teātri „Mūris”. Diemžēl šis neatkarīgais teātris 2004.g. bankrotē. Pēc tā M. Vilsons pārceļas uz Rīgu. Līdz 2011.g. ir Dailes teātra aktieris. 
 Pašlaik darbojas gan Rīgas teātros kā ārštata aktieris, gan piedalās Latvijas un Krievijas kino projektos.


Saistība ar Ikšķili: 
Dzīvoja Ikšķilē.


Izmantotie avoti:

 Valda Čakare. Vīrišķības etalons. No: 100 izcili Latvijas aktieri / idejas autore, projekta vadītāja, zinātniskā redaktore profesore Dr. habil. Art. Silvija Radzobe. – [Rīga] : LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 920.-925.lpp
 ISBN 978-9934-18-390-4
Vilsons Mārtiņš 
„Daudz laimes, jubilār!”. Mārtiņš Vilsons 

Attēla avots: www.filmas.lv