Mūsu šī gada devītie

vsk

Vēlēsim veiksmi un prieku turpmākajās dzīves gaitās 9.klases skolēniem un paldies viņu klases audzinātājām!

9a Solvita Zirne

9.A klase Klases audzinātāja Solvita Zirne

 “Ikviena cilvēka dzīve ir pasaka, kas rakstīta ar Dieva roku”.

 H.K.Andersens

     Reiz….

Tā parasti sākas pasaka, kāds jauns stāsts, kāds jauns notikums. Tā sākas dzīve, tā sākas vēsture.

Arī 9.a klasei jau kādreiz ir bijis kāds „Reiz…”.

Reiz piedzimu, reiz teicu pirmo vārdu un spēru pirmo soli. Tas viss bija jau sen…

Pēc kāda laika mēs teiksim :” Reiz es gāju skolā…”, un šis „Reiz…” būs visjaukākais mūsu dzīvē.

Mūsu katra 9.a klases jaunieša pasakā kopīgas ir 3200 lappuses. Neliels ieskats atziņās, kuras gribētos šobrīd akcentēt.

Reiz 2011.gada 1.septembrī 26 zinātkāri, dzīvespriecīgi un sportiski Mežrozīšu grupiņas bērni uzsākām savas skolas gaitas. Laikam ritot, klases  kolektīvā notiek dažādas pārmaiņas un 9.a klasi finišējam 16 gudri, radoši, atraktīvi, pašpārliecināti, mērķtiecīgi, uzņēmīgi, dažreiz slinki, bet atbildīgi jaunieši, kuru  moto “Viens par visiem un visi par vienu!”

 Mūsu skolas gadi kopā ir bijuši krāsaini – no laimes mirkļiem līdz neizskaidrojamiem konfliktiem. Esam piedalījušies dažādos pasākumos – no radošām, izglītojošām  līdz sportiskām aktivitātēm. Neaizmirstamas  ir klases ekskursijas, kuru laikā esam apceļojuši daļu no   Latvijas. Katrs brauciens ir bijis viens liels kuriozs. Visspilgtāk atmiņā mums  ir palikušas katru gadu kopīgi veidotās teātra izrādes. Top izrāžu priekšgalā noteikti ir “Sūnu ciema zēni”, kurā lomas tika sadalītas tā, lai atklātu mūsu  rakstura iezīmes, temperamentu un talantus. Kulminācija šajos pasākumos bija vecāku veidotie priekšnesumi no skolas anekdotēm līdz slēptajām kamerām mūsu istabās, lai atklātu katra patieso dabu.

Kas gan skolas dzīve būtu bez nobastotām matemātikas stundām un paskaidrojumu rakstīšanas, lai gan uz citu fona ar to mēs nevaram lepoties.

       Izaicinājumi un sasniegumi.

Pēdējos gados izaicinājumi un sasniegumi katram no mums ir individuāli – olimpiādēs, konkursos, sportā un dzīvē.

Domājam, ka MOT nodarbības mums attīstīja kritisko domāšanu, mācīja uzdrīkstēties un bija veiksmīgs kopīgas sadarbības un kolektīva veidošanas pasākums,  kas kalpos, kā vērtīga pieredze Lielajai dzīvei.

     Bieži vien sava slinkuma pēc dažādus  darbus atlikām uz pēdējo brīdi, bet beigās izdarījām maksimāli labi. Par to arī liecina tas, ka pamatskolas posmā, ņemot vērā klases vidējo atzīmi, esam vairākus gadus bijuši 1.vietā.

Kā jau pusaudžiem, mums vienmēr ir bijis svarīgi parādīt savu varēšanu, savu raksturu un ieņemt savu pozīciju, kas, protams, bija diezgan liels izaicinājums, lai nesabojātu attiecības ar skolotāju, bet viss vienmēr beidzās labi.

                       Solvita.

Mūsu klases audzinātāja ir gudra, radoša, aktīva, neatlaidīga un ideju pilna, reizēm arī  strikta. Viņa spēj dot padomus un risinājumus jebkurā situācijā.

 Šo gadu laikā viņa mums ir mūsu otrā mamma, draugs, aukle, daktere, aktrise, trenere, advokāts, naudas aizdevēja, taksometra šofere, psihologs un brīžiem cietais rieksts, jo nekad nezinājām, kā viņa mūs pārsteigs. Solvita bija tā, kas visus deviņus gadus mūs turēja grožos un izaudzināja par tādiem cilvēkiem, kādi esam tagad. Cilvēks  uz kuru vienmēr vari paļauties, jo viņa tevi nekad nepievils!

Kā saka : “Ar superīgu lokomotīvi pat uz Āfriku var aizbraukt!”

Ikšķile.

Ikšķile ir mūsu dzimtā pilsēta, vieta, kur mēs dzīvojam, svinam svētkus, satiekam draugus. Domājams, ka ar to ir pateikts daudz! Mēs esam Ikšķiles patrioti un lepojamies ar to, ka esam ikšķilieši un nesīsim tās vārdu pasaulē!

Mana skola.

          Ikšķiles vidusskola - ļoti dažāda un mainīga, radoša vide,  bagāta ar         interesantiem cilvēkiem un tajā strādā izcila pedagogu komanda. Labs starta kapitāls nākotnes sasniegumiem, jo skola iet līdzi laikam, turpina attīstīties, pilnveidoties  un nes Ikšķiles vārdu pasaulē! Protams, arī daļa no mums turpinās apgūt zināšana Ikšķiles vidusskolā.

 

 Visiem  Ikšķiles vidusskolas skolēniem un pedagogiem novēlam: “Sapņojiet lielus sapņus un atcerieties, ka viss ir iespējams!”

 Bet mēs dosimies tālāk, lai īstenotu dzīvē katrs savu pasaku! Un atkal pēc gadiem atskatītos un padalītos ar atziņām no savas pasakas: “Reiz…”.

Uz tikšanos salidojumos!   

9b Ilze Ļeonova

9.b klase un klases audzinātāja Ilze Ļeonova

Esam laimīgi kopā jau trešo gadu, nevarētu teikt, ka kopīgajos gados viss bijis rožains, bijuši arī mazi ērkšķīši, bet tagad, kad dots laiks sakārtot domas, neviens ērkšķis nedurās , palikušas tikai rozes. Vai atcerieties Ziemassvētku baltās rozes? Tas gan bija milzu pārsteigums!

Mūsu klases moto: Būt atšķirīgiem un strādāt komandā. Ar šādu devīzi esam startējuši divos Zelta Zivtiņas Čempionātos, piedalīšanās sacensību finālā mums parādīja, cik saliedēti mēs esam kā klase, cik vertīgi mēs esam kā komanda. Mums patika šis olimpiskais princips: galvenais ir piedalīties.

Kopā pavadītais laiks paliks atmiņā ar klases vakariem , tad varējām izskrieties pa skolu, tā palika kā labākā atrakcija līdz pat 8.klasei. Protams, skriet pa skolu ir aizliegts, bet kaut kā mums vienmēr izdevās izmest mazu līkumiņu pa koridoriem.  9.klasē apsīka šī nodarbe, laikam kļuvām vecāki un slinkāki. Interesanta bija dzīve arī skolas laukuma izbūves laikā,īpaši mums patika smiltis, tās atgādināja mums bērnu dārzu un smilšu kastes, sajutāmies patiešām bērni, iekļūstot būvlaukuma maliņā. Dzīve smiltīs ļoti saliedē komandas garu. Esam arī ceļojuši pa Latviju, bet mums topā paliks kino apmeklējumi. Fantastiskie kinolektoriji divu gadu garumā deva mums iespēju noskatīties jaunakās latviešu filmas. Esam apmeklējuši arī teātra izrādes, bet nē, kino, kino pāri visam. Tur varējām ērti sēdēt , labi paēst un būt laimīgi kopā. Latviešu filmas mums stiprina patriotismu, īpaši filma Dvēseļu putenis, skaudrs stāsts par latviešu strēlniekiem Pirmā pasaules kara laikā, pieminēta arī Nāves sala.  Esam lieli savas valsts un Ikšķiles novada patrioti, mums patīk Ikšķile, te ir mūsu mājas un mūsu draugi, tagad karantīnas laikā novertējam, ka dzīvojam zaļā un sakoptā pilsētā. Mums ir iespēja baudīt šo dabas skaistumu Daugavu un Zilos kalnus, tur gan ir izpētīts katrs stūrītis. Ikšķiles vidusskola vienmēr būs mūsu skola, tā ir mūsu dzīves daļa, bet vēl jau tiksimies 10.klasē.

Klases audzinātāja Ilze Ļeonova mēģināja vienmēr turēt mums līdzi, atbalstīt mūsu centienus pēc izglītības, saprast mūsu personīgās dzīves peripētijas un aizsargāt mūs no mūsu  pašu radītajām grūtībām. Vispār viņai piemīt tāds cāļu mātes sindroms, pasargāt, palīdzēt,apčubināt, mums pat ir viņai savs mīļvārdiņš, bet tas lai paliek starp mums. Klases lielākais izaicinājums, nemainīgi visus trīs gadus, ir palicis skolas iekšējo kartības noteikumu ievērošana. Tie mums tā īsti nepatika un nepadevās, lai arī esam pārlasījuši noteikumus vairākas reizes gan individuāli, gan kopā ar skolotāju, tomēr esam palikuši uzticīgi savam moto: būt atšķirīgiem.

Klases audzinataja Ilze Ļeonova. Mīļie, mani devītie!Tagad, kad esiet savas dzīves pirmajās krustcelēs, nešaubieties un droši ejiet pa savu izvēlēto ceļu. Saglabājiet sevī mērķtiecību, neatlaidību, radošumu. Lai jūs iedvesmo Abrahama Linkolna vārdi!

„Pieņem lēmumu, ka mērķis var tikt sasniegts, un tad jūs atradīsim veidu kā to panākt.

Es dzīvoju Ikšķilē, Latvijā, jūs pat ziniet kur, es jūs vienmēr atbalstīšu un gaidīšu,  manas sirds maza daļiņa vienmēr piederēs jums. Lai jums viss izdodas!

9c Sanda Ziemele Miezīte

9.C klases un klases audzinātāja Sanda Ziemele- Miezīte

Klases vizītkarte, moto.

Mana audzināmā 9.c klase ir mani foršie, jautrie, interesantie, aktīvie, pārsteidzošie jaunieši. Ar lielāko daļu no viņiem esmu kopā kopš 5. klases. Es savus audzināmos raksturotu kā vienotu komandu – ja „basto stundas”, tad visi reizē, ja „izčīkst” skolotājam, lai nenotiktu pārbaudes darbs vai lai skolotājs ātrāk palaiž no stundas – tad čīkst visi. Tāpēc klases moto varētu būt: „Kopā esam spēks!”

Kā raksturotu kopā pavadīto laiku- skolas gadus. Spilgtākie notikumi un kuriozi.

„Klasē vienmēr mums ir bijušas labas savstarpējās attiecības. Mūsu kopā pavadītie 9 gadi ir pilni ar dažādām atmiņām. Visinteresantākais laiks, šķiet, ir pēdējie divi gadi, jo tad rīkotas gan kopīgas ballītes, gan interesanti pasākumi.”

„Man tiešām patika šie gadi kopā ar klasesbiedriem, jo katru dienu notika kaut kas smieklīgs, kas ļoti uzlaboja garastāvokli. Daļa no izdarībām nebija īsti legālas vai pieklājīgas, piemēram, saplēstais pulkstenis pie skapīšiem, bulciņu zagšana no ēdnīcas, puišu ikstundu pastaigas uz tualetēm, taču tās piepildīja šos gadus ar spilgtām atmiņām.”

„Ir bijuši brīži, kad valda saspīlētas savstarpējās attiecības, taču lielākoties tās bija draudzīgas. Spilgtākās atmiņas ir no skolotājas Kumeliņas stundām, kurās varējām pārrunāt ne tikai matemātikas tēmas. Vēl ļoti palicis atmiņā ir brauciens pēc 8. klases beigām uz Lietuvu, kur mēs vakariņās ēdām 5 eiro vērtu ēdienu, kas izskatījās un garšoja ļoti dīvaini (tajā brīdī sailgojāmies pēc skolas pusdienām), naktī lavījāmies ārā no naktsmītnes un slepus devāmies pastaigā pa Palangu. Ar 9.c NEKAD nav bijis garlaicīgi!

„Skolas gados ir bijuši ļoti daudzi kuriozi, piemēram, kā klasesbiedri mani dzimšanas dienā pacēla tik augstu, ka es ar pieri iesitos griestos. Nevar nepieminēt Aleksandra skaļo šķaudīšanu, kas vienmēr izklausās pēc sprādziena. Mūsu klasesbiedri pat ir izveidojuši instagram profilu @ikvskpusdieninas, kurā katru dienu tiek vērtētas kompleksās pusdienas mūsu skolā.”

„Skolas gadi ir bijuši interesanti. Daudz kas ir noticis un no tā visa var mācīties. Daudz jautru brīžu, bet nepietrūka arī nopietnības, bēdīgu brīžu, krišanas un  celšanās”.

Klases izaicinājumi un sasniegumi.

 

Spēka sacensībās „Lāčausis” ieguvām 3.vietu. Mēs centāmies piedalīties ZZ čempionātā, taču netikām tālāk par otro kārtu. Arī futbola mačā puiši ieguva 3.vietu.

„Mums bieži sanāk strīdēties par dažādām tēmām, tāpēc es teiktu, ka lielākais izaicinājums šajos gados bija censties saglabāt savstarpēji labas attiecības, neskatoties uz biežajiem strīdiem. Izaicinājumu ir bijis daudz, piemēram, kā klases kolektīvā veidot tādas attiecības, lai ikviens justos labi. Uzskatu, ka tas arī ir mūsu lielais sasniegums, jo kā klase esam draudzīgi un ikviens jutās labi. Esam mācījušies no kļūdām un auguši kā indivīdi.”

Kāda ir klases audzinātājas loma jūsu kolektīvā?

„Skolotāja spēlē diez gan lielu lomu. Skolotāja ir tā, kas mūs motivē un „pabaksta”, kad tas ir nepieciešams. Skolotājai vienmēr ir kāda ideja, ko mēs varētu īstenot vai kur mēs varētu doties.”

“Lemtspējīga un mierīga- tā es raksturotu klases audzinātāju Skolotāja ir kā mamma, kura palīdzēs un uzklausīs katru savu bērnu.”

„ Klases audzinātājas loma mūsu kolektīvā ir ļoti liela. Skolotāja mums māca ne tikai mācību priekšmetus, bet arī par uzvedību, cieņu pret līdzcilvekiem un dzīves gudrības. Dažbrīd liekas, ka viņa mūsu kolektīvu visu šo gadu laikā ir saturējusi kopā.”

„Klases skolotāja ir ļoti atbalstoša, saprotoša un ļoti intelektuāla personība.”

„Es zinu, ka vienmēr varu vērsties pie savas audzinātājas pēc padoma, pēc problēmas risinājuma vai vienkārši tāpat pēcpusdienās aiziet uz tēju un parunāties.”

Klases audzinātājas skolēnu raksturojums “Personību mozaīka”.

Manā audzināmajā klasē mācās „raiba” kompānija. Ir gan darba rūķi, kuri ir ļoti strādīgi, bet varbūt ne tik veiksmīgi mācībās. Ir teicamnieces – visu vienmēr izpildīs par 100% un satrauksies par katru vērtējumu. Tad ir mākslinieki – radoši cilvēki, kam galva pilna ideju. Ir arī trauslas būtnes, kas ļoti pārdzīvo jebkuru kritiku vai aizrādījumu. Ir sportisti, kas ik pa laikam nebija skolā, jo jāaizvada kārtējā basketbola spēle. Ir mūziķi, kam sirdij tuva kāda instrumenta spēle, tāpēc savu nākotni saistīs ar mūziku. Ir vienkārši centīgi cilvēki, kas zina, ko dzīvē grib sasniegt, un nemitīgi virzās uz savu mērķi.

Es viņiem saku lielu paldies par  kopā pavadīto laiku, ticu un zinu, ka katrs no maniem audzēkņiem atradīs savu vietu pasaulē un būs laimīgs. Novēlu viņiem augt un attīstītie,s un sasniegt savus mērķus, jo jaunībā vajag daudz mācīties, lai saprastu, cik daudz vēl jāmācās. Un, ja to sapratuši, jūs joprojām mācīsieties, tad varat būt droši, ka patiešām ko sasniegsiet!

Cik lielā mērā esat Ikšķiles vidusskolas un novada patrioti?

„Mēs vienmēr iesaistāmies skolas projektos. Liela daļa no 9. klašu skolēniem grib mainīt skolu pēc 9.klases beigšanas, tāpēc teiktu, ka laikam neesam īpaši lieli Ikšķiles vidusskolas un Ikšķiles novada patrioti.”

„Ikšķiles vidusskola man ir ļoti mīļa, te es mācos kopš 1. klases, pazīstu gandrīz katru skolotāju. Ikšķilē dzīvoju kopš dzimšanas, un man ir svarīgi, kas notiek manā pilsētā. Skatos un priecājos, kā tā aug un attīstās!”

„Ikšķiles vidusskola ir mana pirmā un vienīgā skola, Ikšķile – mana dzimtā pilsēta”.

Ar ko Ikšķiles vidusskola ievērojama pārējo skolu vidū?

Mūsu skolā vienmēr ir ļoti labi pasākumi, kuros dažkārt tiek uzaicināti arī citu skolu pārstāvji vai viesi no kādām organizācijām. Jā, pasākumi ir pirmais, kas man nāk prātā. Un skolas tradīcijas, kā Dzejas diena, Mārtiņdiena, Baltais koncerts, Mātes diena, Pēdējais zvans u.c.”

Mūsu skola ir ievērojama ar labiem skolotājiem un pozitīvu iekšējo atmosfēru. Saliedēts kolektīvs, ar skolotājiem daudz ko var “sarunāt”, visi skolēni daudzmaz zina viens otru (īpaši vecākajās klasēs), sakārtota skolas vide. Ikšķilē ir viegli mācīties, nekad neuzdos pārāk daudz un skolotāji ir ļoti pretimnākoši.”

„Salīdzinot ar lielajā Rīgas skolām, šeit nav daudz cilvēku, tādēļ ir brīvāka atmosfēra un katram ir vieta, kur augt kā indivīdam. Ļoti patika tas, ka ir klašu sadalījums pa novirzieniem.”

Brīvais mikrofons... pārdomas par nākotni, novēlējumi sev un skolai.

„Skolai novēlu visu to labāko. Lai mūsu skola turpina tās tradīcijas, kas jau ir labi piekoptas. Pēc 9.klases palikšu šajā skolā, jo nav kur skriet. Ja izglītību var ērti iegūt dzimtajā novadā, tad kāda jēga iet kur citur macīties? Neskatoties uz visu, 9 gadi Ikšķiles vidusskolā man deva ļoti daudz. Varbūt ne tik daudz zināšanu jomā, bet kā cilvēkam, personībai. Es nekad nejutos apspiesta šajā skolā un vienmēr varēju būt es pati. Cilvēki, ar kuriem uzaugu un mācījos kopā, mani iedvesmoja un motivēja nonākt tur, kur esmu šodien.”

„Es novēlu sev neaizmirst šo laiku un vienmēr atcerēties visus labos notikumus. Skolai es novēlu labus panākumus reitingos un nemainīgi labu reputāciju. Domāju, ka līdz šim esmu uzaugusi un mācījusies ļoti labā skolā, varbūt ne pēc reitingiem, taču pēc skolotājiem, to attieksmēm, pasākumiem, cilvēkiem.”

„Sev es novēlu vēl vairāk motivācijas, lai sasniegtu mērķus. Skolai novēlu labus rezultātus, vairāk vidusskolas absolventu.”

„ Novēlu visiem beidzējiem tiekties arvien augstāk un sasniegt dažubrīd neiespējamus mērķus.”

"Ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai tava vēlme piepildītos"- tā teicis slavenais rakstnieks Paulu Koelju. To arī novēlu ikvienam – vēlēties!"

9d Diāna Grīnberga

9.D klase un klases audzinātāja Diāna Grīnberga

9.d klases moto :Viens par visiem un visi par vienu! Domā mazāk dari vairāk!

Kopā pavadītais laiks, traks un neparedzams, šis gads kurā mēs beidzot iemācījāmies viens otru saprast, neuzbrukt, bet gan smieties un jokoties kopā. Šī klase ir labākā klase kāda vien var būt, šeit ir vissmieklīgākie, jautrākie, pozitīvākie un izpalīdzīgākie klases biedri. Ir bijuši savi plusi un mīnusi, bet to plusu ir tik daudz, ka mīnusi vienkārši izzūd. Būs ko atcerēties, par ko pasmieties.

Mūsu spilgtākie notikumi, Tādi mums ir daudz. Starpbrīži piepildīti jokiem un smiekliem. Mums katram klasē ir sava iesauka😊 Paliks atmiņā brauciens pie skolotājas! Saplēstais krāns ķīmijas stundā , kā rezultātā appludinājām klasi😊Nekad neaizmirsīsies bioloģijas stundas pietupieni! Visas ekskursijas saistītas ar foršajiem notikumiem- brauciens uz Valmieru kur pārvarēju bailes no augstuma.

Klases izaicinājumi un sasniegumi, mūsu klases čaļi uzvarēja skolas sporta pasākumā; Piedalījāmies ZZ čempionāta atlasē , piedalījāmies Eiropas dienās. Bet pats galvenais mūsu klases sasniegums ir draudzība un sadarbība.

Klase nebūtu klase bez mūsu skolotājas. Man prieks, ka mums ir tik jautra, skaista, saprotoša un sportiska skolotāja, kā Diāna, kas spēj tik trakus jauniešus nokontrolēt. Viņa ir liela daļa no mūsu kolektīva, vienmēr pārliecināsies vai viss ir labi. Pie viņas vienmēr varēja aiziet padzert tēju un izkratīt sirsniņu. Skolotāja ir tā kas mūs tur kopā un liek, gribi vai negribi, tiekties uz sasniegumiem un saviem mērķiem!

Ikšķiles vidusskolas 9.d klases jaunieši- Mūsu klasē, kā pa amerikāņu kalniņiem , tikai vēl aizraujošāk.😊Pavērsieni mainās ik katru starpbrīdi.  Nedaudz kūtri, bet ja iekustina , tad ātri aizraujas.

 Kad pārņēmu audzināšanā klasi no skolotājas Irēnas Ivčenko pamanīju mazajās sejās brīnišķīgos smaidus lielās acis un azartu, kas arī kalpoja , kā mans iedvesmas avots. Mūsu klasē viens otram esam māsas un brāļi – Skolas ģimene!

Mūsu klase noteikti ir Ikšķiles patrioti! Ikšķile ir ļoti skaista, šo vietu uzskatu par mājām.

Ikšķiles vidusskola ir bagāta ar saprotošiem skolotājiem un vislabāko direktori- viņa vienmēr staigā pa skolu ar smaidu sejā tas iedvesmo un mudina smaidīt pretī! Ir skolotājas kuras ir pelnījušas trofeju mūs paciešot😊Ikšķiles vidusskola atšķiras ar savu mīlu un cieņu pret skolēniem, lai viņiem būtu patīkamāka mācīšanās, kā arī sapratne un prasme uzklausīt ir pirmajā vietā!

Novēlām mūsu skolai palikt tik pat spilgtai ar notikumiem, uzticību un atvērtību, mūsu klasei novēlu veiksmi, pacietību un spilgtu nākotni. Novēlu nepadoties un tiekties pēc tā ko vēlas. Lai Ikšķiles vidusskola kāpj augstāk un kļūst par labāko skolu Latvijā!

     Paldies- MANĒJIE par skaistajiem ziediem, par smaidiem un smiekliem, par pārsteigumiem un labiem vārdiem, tas viss ir padarījis manu dzīvi košāku😊

9e Ieva Rasima

9.E klase un klases audzinātāja Ieva Rasima

Mēs esam ļoti dažādi, tieši tāpēc mums kopā ir tik interesanti. Mūsu vienojošais moto “Neesam apzinīgi, toties brīnišķīgi” jeb kā bieži mums mēdza teikt audzinātāja Ieva “Tas nekas, ka nemācaties, gan jau atvērsieties. Galvenais, lai esat labi cilvēki, lai jums ir laba sirds.” Un mēs tādi esam.

Mūs saista daudz kopēju atmiņu. Ar katru gadu mūsu sastāvs mainījās, bet mēs visus pieņēmām un ar visiem draudzējāmies. Kopā mācījāmies, nemācījāmies un, ak, piedodiet, dažkārt kaitinājām skolotājus, kavēdami stundas un gandrīz vai kolektīvi nemācīdamies. Taču viens pret otru mēs vienmēr esam bijuši godīgi. Mēs kopā pildījām skolas uzdevumus un vienmēr viens otram devām kaut ko norakstīt. Pasākumos un ekskursijās vienmēr piesedzām, pieskatījām viens otru. Mums patiešām būs ko atcerēties!

Pat, runājot par lielāko izaicinājumu, mēs savos uzskatos esam vienoti – pierādīt mūsu sociālajam pedagogam Žannai to, ka mēs, ja gribam, varam saņemties un izdarīt. Mums tikai patīk nedalīta uzmanība.

Mūsu skolotāja Ieva. Viņa tik tiešām mums ir kā otra mamma. Rūpējas par mums, ļauj mums atpūsties, priecājas par mūsu panākumiem. Atbalsta mūs un motivē. Vislielākais paldies mūsu skolotājai, kura nav vēl izplēsusi sev matus un nav aizbēgusi no mums. Viņa ir kopā ar mums vienmēr un visur. Ieva cenšas mūs saliedēt un pasargāt. Viņa redz vairāk nekā citi, viņa spēj saskatīt mūsu katra īsto personību.

Par skolu mums vienmēr paliks vissiltākās atmiņas. Lai kur mēs ietu mācīties, nekur jau vairāk nepavadīsim tik daudz gadus. Nekur par mums nerūpēsies tā kā par saviem bērniem, nekur nevilks reizēm kā ar striķiem uz priekšu un nekur mūs nebaros tik labi kā šeit. Un skolas medmāsiņa, mūsu glābējzvans, nedomājam, ka citur tādas eksistē.

Gribētos teikt skolai lielu paldies. Mēs novēlam skolai kļūt vēl lielākai, attīstīties un pilnveidoties. Novēlam bagātu skolēnu skaitu, augt kā ozolam, kas kādreiz bija attēlots uz pieclatnieka, un vienmēr būt labākai par citām. Lai skolu vienmēr sargā un apvij dzidrās, dziedošās balsis, ar ko mūsu skola, mūsuprāt, ir ļoti ievērojama!

Bet kā mūs redz audzinātāja Ieva Rasima?

“Manējie. Viņi vienmēr būs un paliks manējie, un es nemaz negribu domāt, kā būs nākamgad septembrī, kad manējo te vairs nebūs. Daudzus no viņiem es pazīstu no pāris gadu vecuma, jo mana meita mācās paralēlklasē, un bērnudārzs savulaik bija tikai viens. Par savu klasi runājot, es domāju, ka mēs bijām ļoti pieskaņoti viens otram. Man patīk dzīvē krāsas un pārsteigumi, mani nomāc vienmuļība un rutīna. Ar manējiem man nekad nebija garlaicīgi. Ja atceraties, kādreiz bija populāra tāda bērnu rotaļlieta – kaleidoskops. Tu skatījies tādā kā tunelītī, un galā krāsaini stikliņi sabira visneiedomājamākās kombinācijās, katru reizi veidojot savādāku mozaīku. Un tu nekad nevarēji paredzēt, kādā veidā tie sabirs. Tā ar manējiem. Katru rītu, ejot uz skolu, nevarēju paredzēt, kāds kārtējais pārsteigums mani sagaida. Man bija piepildīta un interesanta dzīve kā audzinātājai.

Viņi katrs atsevišķi un visi kopā ir ļoti forši jaunieši. Ja arī kādam kāds kreņķis mācībās, tas nekas, man ir ļoti svarīgi, lai viņi ir krietni un labi cilvēki. Un viņi tādi tiešām ir. Esmu vienmēr varējusi pilnībā uz viņiem paļauties. Un, manuprāt, tas ir ļoti svarīgākais, tieši tādas personības mums vajag.

Pietrūksiet man. Ak, man jau tagad sirds sāk kūleņot un dīvains kamols velkas kaklā. Liekas, tas taču bija tikai vakar, kad man šo klasi uzticēja. Laika ritums ir netverami ātrs. ”