Novadpētniecība

Biogrāfijas

Oļgerts Ābelīte

Oļģerts Ābelīte

 

 

 

 

 

 

 



Mākslinieks, grafiķis Oļģerts Ābelīte dzimis 1909. gada 26. februārī Rīgā, bērnību un skolas gadus pavadījis Zasulaukā. Ābelītes tēvs Mintauts bija mākslinieciski apdāvināts un brīvajā laikā gleznoja. Viņš bija mācījies Rīgas vācu amatniecības skolā un strādāja Rīgas pilsētas vācu teātrī par dekorāciju gleznotāju. Skolas gaitas Oļģerts sāka 1917. gada rudenī Rīgas 4. pamatskolā. Viņa skolas biedri bija vēlāk pazīstami mākslinieki – Albīns Dzenis, Fridrihs Milts un vēlākais ikšķilietis Kārlis Vidiņš. 2. valsts vidusskolā Oļģertam zīmēšanu mācīja gleznotājs Pēteris Kundziņš (1886-1958). 1927. gadā Ābelīte izstājās no vidusskolas priekšpēdējās klases un sāka strādāt O. Meijera reklāmu darbnīcā. Vēlāk strādājis dažādus gadījuma darbus Rīgas Ostā. Vakaros laiku pavadījis apmeklējot Ugas Skulmes privātstudiju, kur apguva pirmās iemaņas zīmēšanā. Kopā ar Ābelīti studijā mācījās viņa nākamie kolēģi mākslā – Voldemārs Valdmanis, Hilda Vīka, Ernests Kālis u.c.
Vēlāk, paklausot porcelāna apgleznošanas skolotāja Romana Sutas padomam, iestājies Rīgas Tautas augstskolā.  1930. gadā kopā ar divpadsmit citiem apdāvinātākajiem studijas audzēkņiem O. Ābelīti uzaicināja iestāties mākslinieku biedrības „Zaļā vārna” tēlotājas mākslas sekcijā. Nozīmīgāki darbi daiļrades sākumā (līdz 1937. gadam) bija tušas zīmējumi ar otu. Sākotnējos darbos jaušams spēcīgs R. Sutas iespaids. Ap 1933. gadu parādās Ābelītes meistarības individuālās iezīmes. Savas radošās darbības sākumā O. Ābelīte aizrāvās arī ar glezniecību. Daži zināmie darbi eļļas un temperas tehnikā liecina par mākslinieka teicamo kolorista izjūtu. 1936. gadā O. Ābelīte pievērsās grafikas iespiedtehnikām. Kā pirmajai – vara grebumam. Tehniskās iemaņas viņš apguva pašmācības ceļā. O. Ābelītes vara gravīras ieņem nozīmīgu vietu latviešu mākslā. Daži darbi tika darināti aukstās adatas tehnikā. 1939. gadā mākslinieks pievērsās grāmatu grafikai. Viņš kļuva par vienu no ražīgākajiem un iemīļotākajiem grāmatu ilustratoriem. Nozīmīgākās ilustrētās grāmatas: J. Ezeriņa „Mērkaķis” (1939), I. Leimanes „Vilkaču mantiniece” , M. de Servantesa „Parauga noveles”(1944) un „Dons Kihots”, Raiņa „Pūt, vējiņi!” 1947), Š. de Kostēra „Pūcesspieģelis” (1954, 1961), u.c. Ilustrējis un veidojis māksliniecisko apdari ap četriem desmitiem grāmatu. Ap 1940. gadu par O. Ābelītes iemīļotāko grafikas tehniku kļuva kokgrebums. Arī to mākslinieks apguva patstāvīgi.
Mākslinieka darinātajiem kokgrebumiem raksturīga smalka, virtuoza apdare. Ar savām lielformāta kokgrebumā izpildītajām stājgrafikām, piemēram, „Tīklu lāpītājas” (1958), „Vējā” (1960), „Klusā daba. Kauguri” (1962), „1905. gads. Vecrīga” (1970) meistars pārstāvēja latviešu mākslu daudzās izstādēs Latvijā un ārvalstīs.
Ikšķilnieks kopš četrdesmito gadu beigām, kad Ābolu ielā 9, blakus Jāņa Kugas mājai, mākslinieks uzbūvēja savu mākslinieka darbnīcu. Oļģerts Ābelīte nomira Ikšķilē savā darbnīcā 1972. gada 29. augustā. Apbedīts Ikšķiles kapsētas zvanu torņa kalniņā.

Dagmāra Dišlere

Dagmāra Dišlere

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gleznotāja Dagmāra Ella Dišlere (dz. Preinberga) dzimusi 1923.gada 14.martā Rīgā. Bērnības gadus pavadījusi vectēva mājās Ikšķilē. Mācījusies Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Beigusi LVMA Glezniecības nodaļu (1952); diplomdarbs – „Jaunās kūtis” (vad. O.Skulme).
Izstādēs piedalījusies kopš 1959. gada. Personālizstāde Ikšķilē (1982, kopā ar vīru gleznotāju Valdi Dišleru). Mākslinieku Savienības biedre kopš 1971. gada.
Gleznojusi galvenokārt ainavas, iemīļoti motīvi – nelielas Latvijas upītes un ceļi. Jūtīga koloriste, darbos nozīmīga vieta pārdzīvojumam, emocionālai noskaņai, tās raksturā un īstenojumā jaušamas atbalsis no jūgenda glezniecības. Liela nozīme kustībai, ritmiem. Darbojusies arī grāmatu grafikā, ilustrējusi galvenokārt bērnu grāmatas („Atmini manu mīklu”, 1957; V.Brutānes „Būsim draugi”, 1958)
Vīrs gleznotājs Valdis Dišlers, meita Inga – māksliniece, LMA docētāja. Kopš 1957.gada ģimene vasaras pavadījusi Ikšķilē, mājā Miera ielā. Dagmāra Dišlere mūžībā aizgājusi 2011.gadā. Likumsakarīgi un skaisti, ka gleznotājas Dagmāras Dišleres  glezniecība skatāma Andreja Upīša memoriālajā muzejā, jo grūti iedomāties otru tādu Latvijas mākslinieku, kas tik ciešām saitēm būtu vienots ar rakstnieka dzimto novadu. Un tā vien gribas sacīt, ka tas iekšējais pamatīgums, kas ne vienmēr virspusēji un viegli tverams, sabalsojas abu – spalvas un otas meistaru – dzīves principos. Dagmāras Dišleres glezniecība valdzina ar klusinātību, dziļumu, noskaņu bagātību. Ar tām mītiskajām gaismas, toņu, ritmu spēlēm, kas piemīt tikai Latvijas nelielo upīšu – Pērses, Ogres, Mazās Juglas, Dīvajas, Amatas – tecējumam, krastu krūmājiem, ziedošiem ābeļdārziem, Ikšķiles, Tīnūžu, Skrīveru taciņu locījumiem, citiem vārdiem – dabas mūžīgai mainībai un neizsmeļamībai. Viņas glezniecība uzrunā ļoti intīmi, prasa iedziļināšanos, tā ir attālināta no steigas, paviršības. Ja šo intonāciju spējam tvert, tā atklājas pilnībā, izteiksmes blīvumā. Tādējādi Dagmāras Dišleres glezniecībā nolasāma atklāsme, kas Latvijas mākslā pastāv kopš Vilhelma Purvīša laikiem. Daba un patiesums vienmēr ir labas mākslas pamats.

Valdis Dišlers

valdis-dislers

 

 

 

 

 

 

Gleznotājs Valdis Dišlers dzimis 1922. gada 13.aprīlī Rīgā grāmatveža ģimenē. Mācījies 16.pamatskolā  (1929-1936), Rīgas Valsts tehnikuma Mehānikas nodaļā (1936-1943). Beidzis Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1950); diplomdarbs – „Ķeguma spēkstacijas atjaunošana” (vad. Ģ.Eliass) un Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta aspirantūru (1953). Strādājis kombinātā „Māksla” (1946-1953).
V.Dišlers darbu Valsts Mākslas akadēmijā sāka  1953. gadā. No 1953. līdz 1963. gadam bijis vecākais pasniedzējs Zīmēšanas katedrā, no 1963. līdz 1965. gadam - docents Glezniecības katedrā un no 1965. līdz 1976. gadam vadījis Zīmēšanas katedru. Laika posmā no 1976. gada līdz 1987. gadam viņš bijis Valsts Mākslas akadēmijas rektors. 1973. gadā kļuvis par profesoru un no 1986. gada turpinājis darbu kā profesors Valsts Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedrā. Ilgajos, pasniedzēja un rektora amatā pavadītajos, gados iemantojis kolēģu un studentu cieņu un mīlestību gan kā rektors, gan kā pasniedzējs un gleznotājs. Gleznojis dekoratīvas un monumentālas figuratīvas kompozīcijas, portretus. Sākot ar 1950. gadu, darbi eksponēti daudzās vietēja un starptautiska mēroga izstādēs. Izstrādājis zīmētmācīšanas metodikas materiālus. Bijis Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1957. gada. Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts (1999). Sieva Dagmāra arī bijusi plaši pazīstama māksliniece. Kopš 1957. gada ģimene vasaras pavadījusi Ikšķilē, mākslinieka rokām būvētajā mājā, Miera ielā. Miris 2011.gada 31.decembrī.

Zīmējums bija Valda Dišlera prāts un dvēsele. Tajā viņš jutās brīvi, atraisīti, aizrautīgi un iespēju neierobežots. Viņš pētīja zīmējumu visās tā formās. Mākslinieka interešu lokā bija iluzorās attēlošanas iespējas kā telpā, tā plaknē. Apjoms, tonālās attiecības, gaismēnu attiecības, silueta kustība, relativitāte, simetrija, vide un fons. Tikpat lielu uzmanību Valdis Dišlers pievērsa uztverei – acs funkcijām, redzes objektu atlasei, satura nolasāmībai, materiālu struktūru izpratnei. Par visiem šiem jautājumiem mākslinieks varēja runāt stundām, argumentēt teorētiski un rādīt praktiski. Viņa pedagoga talants, pusgadsimta garumā mācot zīmēšanu Latvijas Mākslas akadēmijā simtiem audzēkņu, bija tā noslīpēts, ka faktiski viņam nebija metodiska rakstura grūtību un savā ziņā varētu runāt par pilnību.

Roalds Dobrovenskis

Attēlu rezultāti vaicājumam “roalds dobrovenskis”

 

 

 

 

 

 

 

Krievu rakstnieks dzimis 1936. gada 2. septembrī Ļipenskas apgabalā, Krievijā. Bērnībā iestājies  Maskavas Valsts kora skolā, ko 18. gadu vecumā absolvējis. Vēlāk sācis pievērsties literatūrai, apmeklējis dažādus kursus un nodarbības. 1975. gadā beidzis Augstākās literatūras kursus Maskavā. Pēc 20 gadu darba un rakstīšanas, iestājies Maskavas konservatorijā. Pavadījis gan tur tikai neilgu laiku (1954–1955). Vēlāk strādājis par žurnālistu Habarovskā un Sahalīnā. 1973. gadā iestājies PSRS Rakstnieku savienībā, kur bijis  trīs gadu. Vēlāk (1975.gadā) pārcēlies uz dzīvi Latvijā, kur strādājis par žurnāla ‘’Daugava’’ nodaļas redaktoru. Rakstniekam darbs tik ļoti padevies, ka jau pēc    diviem gadiem ticis iecelts par galveno redaktoru. Vienlaicīgi bijis arī apgāda ‘’Liesma’’ redaktors.  Neilgi pēc ierašanās Latvijā, kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. 1995. gadā Dobrovenskis kļuva par vienu no pirmajiem trim cilvēkiem, kam tikusi piešķirta Latvijas pilsonība par īpašiem nopelniem. Rakstnieks tulkojis daudzas grāmatas krievu-latviešu valodās. Roalds sarakstījis biogrāfisku grāmatu par latviešu dzejnieku Raini : ‘’Rainis un viņa brāļi.’’ Par šo meistardarbu un citiem nopelniem arī 2005. gadā saņēmis Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu. 

Biruta Eglīte

Attēlu rezultāti vaicājumam “biruta eglīte”

 

 

 

 

 

Dzimusi 1957. gada 23. februārī zemkopju ģimenē. Pirmo izglītību  ieguvusi Dobeles  Roberta Eihes vidusskolā. Ko pabeigusi  1970. gadā. Vēlāk zināšanas divus gadus apguvusi Saulaines tehnikumā. Tajā pašā laikā arī apmeklējusi Talsu vakara vidusskolu, kur nostiprinājusi savas zināšanas. 1973. gadā pabeigusi Rīgas 1. Tehnisko sakaru skolu. Līdz 1973. gadam strādājusi par telegrāfisti Saulkrastu un Rīgas 63. pasta nodaļā. 1975. gadā sākusi studēt Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Pēc tam strādājusi par Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona izpildkomitejā par Organizācijas daļas inspektori, vēlāk par inženieri un arodbiedrības priekšsēdētāju. Astoņdesmito gadu vidū uzrakstīja pirmos stāstus, kurus labprāt publicēja periodikā. Piedalījusies vairākos rakstīšanas konkursos un  saņēmusi augstas godalgas. Kopš 1987. gada  nodarbojas ar rakstniecību, kā arī no 1988. gada 9 gadus nostrādājusi Latvijas Radio par ziņu dienesta korespondenti.  2013. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Tajā pašā gadā arī bijusi laureāte Eiropas pilsoņu balvai. 

Zenta Ērgle

Attēlu rezultāti vaicājumam “Zenta Ērgle”

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzimusi 1920. gada 23. decembrī, Rīgā strādnieku ģimenē.  Pirmos gadus pavadījusi kara  izpostītajā Rīgā, turklāt vēl piedevām drūmākajā krīzes brīdī. Skolas gados atklājās  spējas zīmēt un lasīt.  Šis dzīves brīdis, iespējams, deva savu ietekmi turpmākajai profesijas - arhitekta izvēlei. 1949. gadā beigusi Latvijas Valsts Universitāti kā arhitekte.  Gadiem ejot Ērgle pievērsusies bērnu grāmatu rakstīšanai.  Ģimene nav bijusi  turīga. Daudzi rakstnieces darbi tikuši iestudēti.  Rakstniece bieži tika aicināta uz skolām tikties ar jaunajiem lasītājiem. Dzīves gaitas beigusi 1998. gada 11 jūnijā.