Vārda dienu svin: Eiženija, Ženija

ikskile fbikskile twitterikskile youtube  lv en ru

1863eb918da56356c85cafd392eb74c7

Tīnūžos piemin 25.marta deportācijas (video)

 25.03 8

25.martā notika pasākums, veltīts Komunistiskajai genocīda upuru piemiņas dienai. Jau tradicionāli šajā dienā kopā pulcējas Ikšķiles novadā dzīvojošās politiski represētās personas, kā arī viņu tuvinieki un pašvaldības pārstāvji.

Ticam un mīlam – 22. aprīlis - III Latvijas vokālo ansambļu festivāls

Pienācis pavasaris, kad Ikšķiles Tautas nama jauktais vokālais ansamblis “Gaudium” nu jau tradicionāli rīko Latvijas vokālo ansambļu parādi. Šī gada festivāla moto ir: “Ticam un mīlam”.

Citāti no Arvīda Priednieka atmiņām "Bērnība aiz Urāliem"

25.marts- Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Piedāvājam iepazīties ar citātiem no ikšķilieša Arvīda Priednieka atmiņām "Bērnība aiz Urāliem".

"Šis ir viena cilvēkbērna stāsts par savas dzīves laikposmu no septiņiem līdz četrpadsmit gadiem, izklāstīts septiņdesmit trīs gadus veca vīra vārdiem. Šis ir stāsts par bērna redzēto un pārdzīvoto, pieaugušo sarunās noklausīto un iegaumēto vienā no liktenīgākajiem un drūmākajiem latviešu tautas vēstures posmiem pagājušā gadsimta vidū.

[..] Dziļa nakts Cēsu apriņķa Ogres pagasta (tagad Ogres novada Mazozolu pagasts) „Plakaņu” mājās. Kaut gan marts jau pāri pusei, 25. datumā, laukā vēl dziļa ziema. Mājas cilvēki vēl guļ mierā.

[..] Tagad arī man ir skaidrs – jāceļas un jāģērbjas. Arī mamma iesteidzas istabā un mudina ātri ģērbties, jo laika esot ļoti maz, tikai pusstunda.

Vēlāk no pieaugušo sarunām uzzinu šā vīra vārdu – Vilis Lapiņš, mūsu mammas māsicas Elzas vīrs. Aktīvs izsūtīšanas kampaņas dalībnieks Ogres pagastā. Iepriekšējā vakarā mājās esot izrunājies: „Nu, tie budži rītdien dabūs trūkties!”. Elzas tante satraukusies un teikusi: „Vai dieniņ, jāskrien Ieviņa brīdināt!”

Vilis skarbi noteicis: „Vecene, ja tu kādam kaut pušplēstu vārdu teiksi, nositīšu!”

Šo stāstu manai mammai Ieviņai pastāsta Elzas tante vēlāk, kad esam atgriezušies Latvijā no izsūtījuma.

[..] Zaldāts paņem ermoņikas, aplūko tās, pašķielē uz manu pusi un iebāž sava šineļa kabatā. Man aiz sašutuma gribas kliegt un mesties atgūt mūsu dārgumu. Bet, ak vai! Šautene! Sastingstu un bezpalīdzīgi noskatos, kā zaldāts, smīnēdams, iziet no istabas. Mammai gan pasaku, ka zaldāts paņēma ermoņikas, bet, protams, neviens tur neko neuzdrošinās darīt.

„Plakaņu” mājas atrodas attālākajā Ogres pagasta nostūrī, tā saucamajos „Purveniekos”. Tāpēc mūs ņem pirmos, un laika sataisīties tālajam, nezināmajam ceļam tiek dots tikai pusstunda. Cilvēki satraukumā nezina, ko ķert, ko grābt. Samet maisos kaut ko no drēbēm, visnepieciešamāko vai, kas gadās pa rokai. Saimnieks vēl aizskrien uz kūti, zaldāta uzmanīts, un nokauj puscūci, izlaiž iekšas un maisā iekšā. Vēl pagūst samīļot zirgus un atvadīties no tiem. Visas mantas tiek samestas ragavās, un tad jābrauc projām no mājām, svešā mēlē runājošu zaldātu uzmanītiem. Mājas paliek tukšas, bez neviena cilvēka. Vienīgās dzīvības paliek kūtī un stallī bez saimnieku gādības.

[..] Brauciens ir tāls un grūts; cilvēki izrauti no savas vides. Ir gan zīdaiņi, gan veci un slimi cilvēki, kurus nav bijis iespējams atstāt mājās. Un ceļā cilvēki vagonos mirst, riteņu ritma pavadībā. Šis riteņu ritms ir vienīgā sēru mūzika cilvēku pēdējā dzīves ceļā. Apbedīt mirušos nav nekādu iespēju, un viņi tiek vienkārši kārtējā pieturā atstāti sliežu ceļa malā. No mūsu pagasta tā tiek „apbedīta” Bangersku māte. Man, dzirdot šādas pieaugušo runas, ir milzīgs pārdzīvojums. Kā tā var būt, ka cilvēks tiek atstāts ceļa malā!?

[..] Pēc Urālu kalnu šķērsošanas cilvēki sāk prātot un zīlēt, cik tāls ceļš vēl varētu būt priekšā. Cerams, ka ne pārāk tāls. Bet „tuk-duk--- tuk-tuk” turpinās joprojām, un ar katru dienu visiem kļūst arvien bēdīgāk ap sirdi. Vīri, vērodami garām slīdošo dabu, spriež, kāda tur ir zemes auglība, kāda varētu būt dzīve. Kad tuvojas ceļojuma galapunkts, ko gan neviens vēl nezina, vīri ievēro, ka parādās lapu koku meži, aug apses, bērzi. Tātad zeme ir auglīga; ja vien tiks ļauts, varēs saimniekot, audzēt labību, dārzeņus, turēt lopus. Badam nevajadzētu būt.

Un tad „tuk-duk---tuk-tuk” arī beidzas. Esam nonākuši Tomskas dzelzceļa stacijā un nogādāti nometnes barakā, netālu no Tomas upes. Ar melna humora pieskaņu nometnei ir neoficiāls nosaukums „Čerjomuški” (tāds nosaukums ir vienam no pirmajiem Maskavas padomju laika dzīvojamiem rajoniem). Nometne jau daudzkārt ir kalpojusi nelaimīgu pārsūtāmo cilvēku tūkstošu pagaidu izmitināšanai daudzos iepriekšējos pirmskara gados. Uz baraku sienām, cik augstu vien cilvēki var pasniegties, ir atstāti autogrāfu tūkstoši; lielā pagalma vidū nolietotu koka karošu atkritumu kaudze. Karotes nolietotas tā, ka ar tām vairs nevar pasmelt ieslodzīto šķidro putru. Cik gan daudz cilvēku tās šeit ir lietojuši!?"

Visu atmiņu stāstu “Bērnība aiz Urāliem” skatiet pielikumā vai PDF formātā lasiet:

http://ikskile.lv/index.php/kultura ( lapas kreisajā pusē)

 

L.Rošānes foto

 Foto: Lūcija Rošāne

AMATIERTEĀTRU SKATE 2017 IKŠĶILES NOVADĀ

30.aprīlī Ikšķiles novadā norisināsies amatierteātru skate 2017.

Ikšķiles novadā sākušās Mākslas dienas

 

Iekrāsojot Ikšķiles novada Mākslas dienas "Citādi zaļais", Ikšķiles Mūzikas un mākslas skolas (IMMS) izstāžu zālē atklāta radošo darbu izstāde "Veltījums".

Vairāk rakstu...

Kultūras aktualitātes